Apziņas līmeņi Vēdisko rakstu skatījumā. Cilvēka personības struktūra.
Šī „mācību viela” būtu jāzina katram cilvēkam un ne tikai apmēram, ne „kaut ko”, bet gan smalki un detalizēti. Un uz šo informāciju cilvēkam vajadzētu balstīties visas dzīves garumā. Šī informācija noder visām dzīves sfērām gan profesionālajai, gan ģimenes dzīvei, gan sabiedriskajai, politiskajai, kultūras un jebkurai dzīves situācijai. Zinošu cilvēki nevar apmānīt. Ja cilvēkiem būtu šī informācija, šodien nevajadzētu tērēt resursus un lauzīt galvas par to, kā atšķirt patiesību no meliem.
Pirmais, ko vajadzētu izdarīt – ir apskatīt cilvēku no viņa īpašību „buķetes” jeb rakstura puses.
Lai arī mēs atrodamies vienā telpā, vienā pilsētā, pat ar vienām interesēm, mums ir gigantiska atšķirība vienam ar otru. Mums ir dažāds vecums, dažāda pieredze, dažādi uzskati un viedokļi un tādēļ mēs varam viens otru nesaprast. Tas ir tādēļ, ka mums ir atšļirīgi Apziņas stāvokļi. Un tas vēl nav viss – mēs reizēm pat nenojaušam, ka mēs nesaprotamies paši ar sevi. Reizēm tikai psihologs vai psihoterapeits dod mājienu, ka notiek iekšējais konflikts.
Nedaudz atkāpjoties, piebildīšu, ka stress jeb iekšējais koflikts notiek tad, kad mūsu Apziņa ir konfliktā ar Zemapziņu. Tāpat piebildīšu, ka šodien tradicionālā psiholoģija pamazām sāk atteikties no vārda „zemapziņa”, bet ērtības labad es turpināšu to lietot. Kādreiz tika uzskatīts, ka Zemapziņa ir tā mūsu psihes daļa, kur glabājas iepriekš piedzīvotais un kur nonāk formulas „doma+emocija=realizācija” apstrādātā programma. Varbūt tagad tas izklausās nedaudz sarežģīti, bet vēlāk par to runāšu atsevišķi un viss taps skaidrs.
Tātad, Svarīgi ir saprast, ka galvenā zinātnes nozare, ko mums vajadzētu dzīvē apgūt, ir „attiecību zinātne” un tās galvenais izziņas objekts esam mēs paši, raksturs, intelekts, apziņa. Uz šo dienu nav nopietnas zinātnes nozares, kas ar to nodarbotos. Psiholoģija ir pārāk sadrumstalota un to ir grūti apgūt un nodot tālāk – piemēram saviem bērniem. 70ajos gados radās, bet vēl līdz šim nav zinātniski apstiprināta „Socionika” – tā ir „zinātne”, kas pēta cilvēka rakstura tipus un to attiecības. Es pieturēšos pie versijas, ka nav ko izgudrot jaunu velosipēdu un pagaidām turpināšu balstīties uz Vēdu rakstiem. Vēl jo vairāk, ja tās strādā nevainojami arī mūsdienās!
Ja mēs skatāmies uz to, kas šobrīd notiek pasaulē un to, kā attīstās cilvēce, mums gribās teikt, ka „cilvēce progresē”. Un atkal jau jāaicina uz to skatīties augstāk par jūtu un prāta līmeni. Patreiz progresē tas viss, kas apmierina mūsu četras, primārās dzīvnieciskās vajadzības un piecus jūtu orgānus + prātu. Pie mūsdienu straujā progresa, cilvēku savstarpējās attiecības paliek kaut kādā tālākā plānā. Cilvēku attiecības progresa ceļu neiet – vēl vairāk, tās šobrīd strauji degradē. Šķirto pāru skaits ir graujošs visā civilizētajā pasaulē. Draugu attiecības cik ātri izveidojas, tik ātri sabrūk. Bērnu un vecāku attiecības ir vājas. Protams nevar nepieminēt konfliktus, kas ir starp tautām, nācijām un valstīm.
Skolu un dažādu izglītības iestāžu ir ļoti daudz, it kā izglītības kvalitāte tiek vērtēta kā augšup ejoša, bet saskaņas starp culvēkiem kā nav tā nav. Noteikti katrs zina kādu ģimeni, kur cilvēki ir izglītoti, ar vairākām austākajām izglītībām, bet saskaņas ģimenē nav – notiek šķiršanās. Un noteikti katrs zina kādu draugu vai paziņu ģimeni, kur akadēmiskās izglītības līmenis ir zemāks, bet ģimene dzīvo draudzīgi un saticīgi. Kur ir problēma? Tātad tā nav akadēmiskajā izglītībā VAI, tieši pretēji IR, jo akadēmiskā izglītība nemāca pašu svarīgāko, proti, kā sadzīvot ar sevi un citiem.
Cilvēkiem trūkst zināšanu pašiem par sevi. Mums trūkst sapratnes par to, kādi procesi notiek mūsos pašos. Mēs nesaprotam kur rodas emocijas un kā formējas mūsu raksturs.
Cilvēka organismā izstrādājas jau iepriekšējos rakstos pieminētie hormoni, kas ir ķīmiskas vielas, bet tās nerodas tāpat vien un pašas no sevis. Tās rada mūsu prāts. Arī mūsdienu psihologi un zinātnieki ir nonākuši pie tā paša secinājuma, kas aprakstīts Vēdu rakstos – „prāts veido mūsu dzīvi, formē dzīves notikumus.” Vēl ir teiciens „viss sākas galvā”, kur galva ir domāta kā smadzenes un prāts. Fiziskais ķermenis pats no sevis nedarbojas. Lai notiktu kaut nelielākā darbība fiziskajā ķermenī, ir vajadzīgs prāts, kurš izsaka vēlmi, piemēram pacelt roku vai pagriezt galvu. Ķermenis ir tikai instruments – tādeļ, cik tīrs ir prāts un saprāts, tik tīrs un vesels ir ne tikai fiziskais ķermenis, bet arī, notikumi, situācijas un attiecības ar apkārtējiem.
Piebilde: Es saprotu, ka šī tēma var šķis neinteresanta un neaizraujoša. Es netērētu savu laiku velti, ja tas nebūtu svarīgi. Saprotot šo sākumu, jums būs viegli izprast arī PRAKTISKĀS lietas. Tāpat es labi saprotu, ka tūlīt gribās runāt par notikumiem un „izkratīt sirdi” par savu, konkrēto un unikālo situāciju. Esiet pacietīgi – pacentieties izprast pašu sākumu un jums daudzi „Kā?”, „Kāpēc?” un „Bet...” taps skaidri bez liekiem jautājumiem. Tie, kas nevēlas apgūt sākumu – nevēlas arī izprast savu problēmu cēloņus un paliek vien „pažēlošanas” stadijā. Tādēļ, esiet drosmīgi, atklāti paši pret sevi un pacietīgi – viss izdosies!
Tātad – fiziskais ķermenis.
Mums ir jūtu orgānu komplekts un tas visiem vienāds. Šis komplekts ir paredzēts zināšanu iegūšanai.
Acis
Ausis
Deguns
Mēle
Āda
Šie pieci ir uztveres orgāni. To funkcija ir uztvert apkārtējo vidi un nodot informāciju tālāk. Kam? Prātam!
Tomēr šie pieci svarīgie jūtu orgāni ir nepilnīgi un ierobežoti savā formā un savās spējās. Acis tikai redz, ausis tikai dzird, deguns var tikai uztvert smaržas, mēle var tikai sagaršot un āda just. Piebildīšu vēl vairāk, ka ierobežojums ir lielāks nekā tikko aprakstītais. Piemēram deguns var ne tikai pildīt vienu savu ožas funkciju, bet viņš var saost tikai tās smaržas, kuras pazīst prāts, bet par to vēlāk.
Tātad, lai jūs iegūtu ZINĀŠANAS nepietiek tikai ar jūtu orgāniem, nepietiek ar to, ko saožat vai sataustat vai redzat. Piemēram cilvēkam ir tieksme domāt, ka ja viņš kaut ko neredz, tātad tas neeksistē. Te nekā nepareiza nav – kļūda rodas „vispārinājumos”. Tas ko viņš neredz, neeksistē tikai priekš viņa nevis vispār!
Tāpat ir garšas, kuras pagaršojot nevarēsim aprakstīt, redzot neaprakstīsim, jo neuztveram, dzirdot neaprakstīsim, jo neuztveram. Piemēram, ja mēs pajautāsim zivij kas ir ūdens – viņa var pajautāt mums pretīm – „Kāds ūdens? Ko tu ar to domā?” Ūdens viņas dzīvē ir tik tuvu un ir tik dabīgs, ka viņa to neuztver. Piemēram – es saku: „Jūs dzīvojat pēc pašu uzstādītām programmām un tādēļ kāpjat uz viena un tā paša grābekļa atkal un atkal...” Jūs varat man pajautāt – „Kādām programmām? Man nav nekādu programmu un es neko neesmu uzstādījis!” Tas liek saprast, ka ir kaut kas, kas ir ārpus mūsu jūtu orgānu uztveres robežām.
Tātad, par cik jūtu orgāni ir fragmentāri jeb atdalīti viens no otra, kopējo ainu mēs nevaram iegūt izmantojot vienu no šiem pieciem orgāniem. Tātad, ir kaut kas, kas to visu apvieno. Ir kāds, kas šo visu informāciju uztver, apstrādā un izveido vienu konkrētu viedokli. Un tas ir PRĀTS – prāts nav viens un tas pats, kas smadzenes. Tā ļoti apstrakti izsakoties, varētu teikt, ka smadzenes ir prāta un visu pārējo augstāko līmeņu (saprāts, apziņa, virsapziņa) ofiss. Bet neuztveriet to burtiski.
Iespējams, ka jums ir nācies dzirdēt vārdu salikumu – „sestais prāts”. Tas ir no šejiens. Prātu, kaut kādā ziņā var uzskatīt arī par sesto jūtu orgānu, tikai atšķirība ir tā, ka tas nav izvērsts uz āru. Grūti pat iedomāties, kāda izskatītos pasaule, ja cilvēku prāti būtu izvērsti visu apskatei. Katram ir gadījies pašiem no sevis kaunēties par savām domām – vai ne? Estētiski ir labāk, ja mūsu prāti ir paslēpti.
Prāts ir universāls jūtu orgāns – prāts var apvienot visu iegūto informāciju, turklāt, prātam ir spēja RADĪT (Šo noteikti atcerieties – tas būs svarīgi arī vēlāk). Tie, kas interesējas par šīm lietām ir dzirdējuši, ka domas ir meteriālas jeb materializējas un tas ir no šejiens – no funkcijas, ka prāts apstrādājot iegūto informāciju var radīt ko pavisam jaunu – nebijušu. Piemēram, jūs zināt kas ir zelts un zināt kas ir kalns – prātā jūs varat iztēloties to kāds izskatītos „zelta kalns”. Jebkura jaunradīta, inovatīva lieta, sākumā ir pabijusi kāda prātā jeb kāds prāts to ir radījis. Bet ir viens mīnuss – prāts rada tikai no esošām lietām – viņš apvieno, kombinē un miksē – viņš balstās uz esošas informācijas un izejot tikai no tā, rada pavisam jaunas „lietas”... Saliekot lietas, ko piegādā jūtu orgāni un izfiltrējot to, kas viņam patīk un nepatīk, viņš rada un cenšas ieviest jauninājumus. Vārds „cenšas” te nav nejauši! Ir kaut kas, kas viņu spēj ierobežot un neļaut radīt jeb materializēt visu, kas ienāk „prātam prātā” – tas turpin’jumā.
Te mēs nonākam pie smalkās enerģijas, ko katrs prāts raida apkārtējai pasaulei. Tad, kad mēs runājam ar cilvēku, mēs atkal „cenšamies” saprast ko domā otrs cilvēks. Pēc tā ko viņš runā, mēs varam saprast kā otra cilvēka prāts tiek galā ar informācijas sintēzi, apstrādi un kombinēšanu. Bet, atkal jau mēs tikai „cenšamies”, jo arī mēs darām tieši to pašu – mēs, apstrādājam informāciju, ko cilvēks mums raida un paši cenšamies to apstrādāt. Un te tīri praktisks nesaskaņu rašanās piemērs: Cilvēks mums stāsta savu notikuma vai situācijas versiju – balstās viņš uz sava prāta spējām uztvert notikumu, savukārt mēs, jau ar savu prātu veidojam savu versiju par notikumu. SVARĪGI ir šo mehānismu saprast, jo tādā veidā mēs varam kļūt viens pret otru iecietīgāki un uzmanīgāki savos secinājumos – neviens mēs neesam pilnīgi un neviens neesam absolūtās patiesības zinātāji. Atcerieties priču par akliem gudrajiem, kas vēlējās aprakstīt to, kas ir zilonis. Katrs stāvēja citā ziloņa pusē un katrs, aptaustot šo dzīvnieku izteica versiju par to, kas ir zilonis.
Tātad, neraugoties uz prāta analītiskajām spējām, viņa galvenā funkcija ir pieņemt to, kas patīk jūtām un atgrūzt to, kas nepatīk jūtām. Tātad – patīk, nepatīk, gribu, negribu. Izejot no tā kāds ir prāta tips, tadas ir arī prāta „garšas”. Šinī teikumā vārdam „garšas” ir nedaudz cita nozīme – domāts „dzīves garšas” nevis tās ko jūtam ar garšas kārpiņām. Te piebildīšu, ka eksistē arī prāta smalkais ķermenis, kuram ir savas „garšas kārpiņas”, bet tik dziļi patreiz „nebrauksim”! Ja vēlaties izmainīt dzīves „garšas”, jums nākas mainīt prātu. Piemēram, mēs mācāmies skolās un augstskolās – tās ir tās vietas, kur visaktīvāk tie formēts prāts un līdz ar to mainās dzīves garšas. Arī šeit mūsu izziņas ceļā, šajās lekcijās un FB lapā mūsu mērķis ir izmainīt dzīves garšu. Dzīves garšā ietilpst – morāle, kultūra, intelekts, uzvedība, raksturs, audzināšana un viss, kas ir saistīts ar saskarsmi gan pašam ar sevi, gan apkārtējo pasauli. Mūsu dzīves garšu nosaka dominējošās dzīves vērtības. Ja mēs redzam cilvēku, kam vēlamies līdzināties, tad mēs vēlamies iegūt sava elka dzīves garšu jeb baudīt to, ko bauda viņš.
Ir vēl kāda būtiska piezīme, kas PRAKTISKI ietekmē mūsu dzīvi un tiešā veidā ir saistīta ar to, kāds ir mūsu prāts.
Visi zina, ko nozīmē atkarības, piemēram – narkomānija. Kā tas viss notiek? Jaunības dullumā, kad prāts un jūtu orgāni ir kā sauvaļas zirgi, izmēģina visu jauno, iepazīst pasauli, izmēģina arī kādu narkotisku vielu vai iedzer, piemēram alkoholu. Ko šis jaunietis jūt? Jūtām patīkamu stāvokli – atbrīvotību, atslābumu, patīkamu apdullumu, eiforiju, kaut ko jaunu un nebijušu un visai patīkamu. Kam tas ir patīkami? Jūtām! Kas to konstatē? Prāts. Ko prāts saka un kā viņš reaģē? Viņš šīs sajūtas pieņem kā patīkamas un noglabā atmiņā, ka šīs stāvoklis bija patīkams – tā ir prāta funkcija. Vēl vairāk – prāts izspriež, ka tagad to varētu darīt biežāk, jo visiem jūtu orgāniem tas bija jautri un patīkami. Acīm bija patīkamākas formas, kas „skaidrā” stāvoklī nešķita tik pievilcīgas, garšoja pat lietas, kas ikdienā nešķiet patīkamas, smaržas, pieskārieni un kur nu vēl tusiņa mūzika, ko uztvēra auss... Tas viss bija lieliski – saka prāts! Atkārtot!
Protams, ka man nevienam nav jāskaidro, kas notiek tālāk, ja šis jaunietis paliek savā prāta līmenī un turpina šo uzdzīvi.
Tagad vēl viens piemērs. Bērns nevēlas dzert rūgtas zāles. Kāpēc viņš nevēlas? Tādēļ, ka tas nav patīkami jūtām un prāts tās atstumj. Bērnam nepatīk potes – loģiski, jo tas nav patīkami jūtām un prāts atkal to visu noraida kā nevēlamu. Kas notiks, ja prāts ņems virsroku? Sekas var izrādīties arī letālas, ja slimība ir nopietna un vienīgā iespēja izdzīvot, ir medikamentu lietošana.
Te ir secinājums – ja mēs dzīvojam tikai prāta līmenī, tad visu dzīvi balstam tikai uz to, kas mums patīk. Attiecības ar sievu / vīru apnika – jūtas pārsātinājās un prātam tas vairs nepatīk – šķiramies! Attieksme pret medikamentiem nepieciešamības gadījumā noraidoša – sekas veselības pasliktināšanās vai pat nāve.
PRĀTA apziņas līmenī atrodas tādas lietas kā nevēlēšanās darīt kaut ko citu labā un pat savā labā, bezkaunība, nesodāmība, atbildības trūkums, bailes, dusmas, agresija – viltus EGO līmenis jeb „man un mans ir jūtu līmenī” koncepcija.
Prāta līmenī dzīvojošs cilvēks nodara ļaunu ne tikai apkārtējiem, piemēram aizvainojot, bet arī nodara būtisku kaitējumu arī pats sev, piemēram dusmojoties naogalina aknas vai būdams cinisks un sarkastisks pret citiem – rada sev žultsakmeņu „raktuves”.
Tomēr mēs redzam, ka pasaulē ir arī cilvēki, kas ir vairāk pragmātiski. Ja saslimst, leto zāles, ja sastrīdās, tad meklē kompromisus, ja kļūdās, mēģina laboties. Daudzi saprot, ka koncepcija „man un mans” ne vienmēr ir par labu manai dzīvei. Ir cilvēki, kas spēj iedziļināties citu viedoklī, ir vairāk „savākti” vairāk izprotoši. Kas vada šos cilvēkus? Tātad ir kaut kas augstāks par prāta līmeni, kaut kas augstāks par „man un mans jūtu līmenī”.
Nākamais apziņas līmenis - SAPRĀTS.
Par saprātu un vēl diviem augstākiem līmeņiem nākamajā rakstā.
P.S.
Lūgums nepārpublicēt rakstus vai to fragmentus bez atsauces uz autoru!
/Jolanta Štrausa 2018/
