• Materiāls tika rakstīts konkrētai auditorijai, bet iespējams, ka kādam no jums tas arī var noderēt...
Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Ģīmis – gars, nebeidzama dzīvībs enerģija, cilvēks - gara un matērijas savienojums. Līdzība – radošums un brīvība, spēja radīt ne tikai materiālas lietas no jau esošām izejvielām, bet galvenokārt brīvi vēlēties un radīt savu dzīvi balstoties uz savām vēlmēm.
/J.Štrausa/
Par cik šis ir tikai ievads, tad par to, kas ir cilvēks parunāšu diezgan virspusēji.
Tas tādēļ, lai vispār rastos priekšstats kādās kategorijās mēs šeit varam apskatīt cilvēku un vai vispār tas jums ir piemērots un interesants.
Tātad, galvenokārt es balstos uz Vēdiskās literatūras avotiem, uz psiholoģijas un nedaudz uz mūsdienu laikmetīgās zinātnes avotiem.
Tātad cilvēks:
Šis te banālais teiciens „par to vēl zinātnieki strīdās” – būs labi piemērots vārdam „cilvēks”. Tas vairs nav joks. Kādreiz, kad zinātnes attīstība bija pavisam savos pirmsākumos, zinātnieki skaidri bija nodefinējuši, kas tad ir cilvēks – „SAPRĀTĪGA DZĪVA BŪTNE” un pie tā arī kādu laiku palika.
Zinātnei attīstoties jautājumu par to, kas ir cilvēks mazāk nepalika, gluši pretēji, tie tikai vairojās un tagad tas viss ir nonācis līdz tam, ka zinātneiki cenšas „salikt” cilvēku pa daļām vai sastrukturizēt – no kā tad īsti cilvēks sastāv un kas viņš tāds ir. Un tas ir svarīgi tādēļ, lai saprastu, kādas tad ir cilvēka spējas.
Vairs nevienam nav šaubu par to, ka cilvēks „sastāv” no matērijas un no gara jeb nemateriālās substances. Piemēram: cilvēka fiziskais ķermanis un cilvēka psihe. „Psihe”no latīņu valodas nozīmē „dvēsele”, grozies kā gribi, tas ir un paliek nemateriāls termins.
Vēdiskā literatūra skaidro cilvēka „sastāvdaļas”:
1.Fiziskais ķermenis
2.Smalkais ķermenis
• Smalkais prāta ķermenis
• Smalkais saprāta ķermenis
3.Dvēsele, kas ir apziņas avots jeb vienkārši Apziņa
Fiziskais ķermenis ir redzamā cilvēka daļa. Taustāma, apskatāma un izpētāma.
Jebkuras dzīvās būtnes, ne tikai cilvēka fiziskajam ķermenim ir četras galvenās prasības:
• Barība jeb ķermeņa dzīvības funkciju uzturēšana
• Aizsardzība jeb drošība
• Atpūta jeb miegs
• Vairošanās jeb dzīvības nodošana tālāk.
Pievērsiet uzmanību – visas šīs galvenās prasības ir vērstas tikai uz vienu vissvarīgāko mērķi – dzīvību, dzīvošanu, izdzīvošanu – te nav idejas par iznīcību, nāvi, miršanu pat neraugoties uz to, ka matērijai nav tādas opcijas pašsaglabāties. Katrā matērijā ir Dvēsele jeb Apziņa, kas rada tieksmi uz mūžigo dzīvi. Tas tādēļ, ka dvēselei nav tādas pieredzes – viņa nezina ko nozīmē mirt un visur, kur viņa iemiesojas, viņa tiecas uz dzīvību... Nave, miršana un iznīcināšanās ir tikai mūsu smadzenēs jeb pieredzē un statistikā, mūsu dzīvības formās tā ir paredzēts. Filozofi uzskata, ka dzīvniekiem nav tādas apziņas, kas viņu dzīves laikā nodarbinātu prātu ar to, ka viņi kaut kad mirs. Tad, kad pienāk tam laiks, viņi saprot šo stāvokli un ”netaisa” no tā scēnas un paniku – mierīgi nomirst.
Svarīgi ir saprast arī to, ka šīs četras fisiskā ķermeņa prasībasi ir katras dzīvās būtnes pamatprincipi – kā augiem, tā dzīvniekiem, tā cilvēkiem - visiem vienādi. Jebkurš augs vēlas dzīvot, vēlas barību, vēlas aizsardzību un drošību, kā arī vēlas atpūtu un vairošanos. Piemēram, ziema ir periods, kad augi atpūšas, lai jau pavasarī atkal sāktu jaunu ciklu – uzņemtu barības vielas, vairotos jeb dotu augļus, un aizsargātos, bet tad atkal ziemā atpūstos. Dzīvniekiem un cilvēkiem šis cikls laika ziņā ir īsāks un tādēļ ir diena un ir nakts, kad paši dabas spēki palīdz gan strādāt, gan atpūsties. Saule dod enerģiju un palīdz mums pārstrādāt organismā uzņemto pārtiku, bet Mēness dod mieru un harmoniju. Šis dienas un nakts cikls ir harmonijas ritms dabā. Un te mēs pieskaramies sievišķajam un vīrišķajam pirmsākumam, kur Saule ir vīrišķā jeb aktivitātes un darbības enerģija, bet Mēness ir sievišķā, miera un harmonijas enerģija. Ja pasaules ritms būtu tikai zem Saules ietekmes, tad mēs – tādi kādi esam šobrīd izdzīvot nespētu, jo mums ir nepieciešama atpūta. Izdzīvot mēs varētu tikai tad, ja mēs mainītos un pielāgotos tikai dienas ritmam, bet tam būtu nepieciešami atkal daudzi tūkstoši gadu. Tāpat ir skaidrs tas, ka šāda dzīvība uz Zemes kāda ir šobrīd, pastāvēt nevarētu, ja pār Zemi valdītu tikai Mēness jeb nakts. Mūsu Zemes ritms pieprasa sievišķo un vīrišķo harmoniju un to var mainīt tikai pati daba un nekādā variant cilvēks. Katram ir savi uzdevumi un savas funkcijas – katram ir sava “sūtība”. Dabā tas viss notiek līdz milisekundei precīzi. Mēnesim neienāk prātā pieprasīt vienlīdzību ar Sauli. Mēnesis nepieprasa dienu, kā savas aktivitātes un ietekmes laiku. Tāpat arī Saule nemēģina ieņemt mēness vietu un nesaka – tagad, trešdienās un piektdienās Mēness pienākumus pildīšu es... Cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne uz Zemes, kam ienāk prātā stāties pretī šiem likumiem, un sekas nav tālu jāmeklē – fiziskas un garīgas sāpes, ciešanas, neapmierinātība, nelaimes un neveiksmes. Tas viss tādēļ, ka pretojamies dabas likumiem, kas virs Zemes ir valdījuši miljardiem gadu, domājam, ka mūsu prāts un emocijas ir svarīgākas par Dabas varenību.
Atgriežamies pie fiziskā ķermeņa. Cilvēks var mierīgi dzīvot balstoties tikai uz četriem ķermeņa pieprasījumiem un jāsaka, daudzi tā arī dzīvo. Apmierinot tikai sava ķermeņa primārās vajadzības. Bet vai visiem ar to pietiek?
Ja esam te – ķermeņa līmenī, ja asociējam sevi tikai ar ķermeni, tad dzīvojam primitīvu dzīvniecisku dzīvi un tā daži var uzskatīt, ka dzīve ir izdevusies. Šajā gadījumā dominē visas tās īpašības, kas būs vērstas tikai uz primāru izdzīvošanu – sakāpināts egoisms un iešana pār citu galvām lai sasniegtu sev vēlamo attiecas tieši uz šo, viszemāko, primāro līmeni jeb – ja gribi izdzīvot, cīnies un uzvar spēcīgākais...
Lai piepildītu savu ķermenisko komfortu, cilvēks cenšas rada dažādas lietas, jo viņa apziņa ir vērsta uz izdzīvošanu. Lai pabarotu savu ķermeni eksistē lauksaimniecības nozares, pārtikas ražošanas nozare, tirgus utt. Karotes, dakšas, kastroļi, bļodas un plītis... BET tas jau ir nedaudz augstāks līmenis. Mēs neēdam tikai olbaltumus, taukus, cukurus un dažādus vitamīnus – mums ir vajadzīgas garšas. Garša vairs nebūs tikai ķermeniskā vajadzība! Piemēram mums katram saldējums šītīs garšīgāks, ja to pasniegs restorānā, zelta trauciņā, nekā tas pats saldējums porcelāna bļodiņā uz iemīļotā dīvāna pie TV ekrāna.
Lai apmierinātu drošību un miegu – mājas, atslēgas, mīksti dīvāni un citas komforta lietas. Vai, ja cilvēkam ļoti nāk miegs, viņš nevar gulēt tur kur pagadās? Var!!! Vai, ja cilvēkam ir izsalkums, viņš nevar ēst to, kas ir??? Var!!!
Ja nevari gulēt uz esošā matrača un tev ļoti vajag jaunu, ērtāku – tas nozīmē, ka tev miega ir par daudz un tu jau sāc ar to spēlēties un atpūtu izmanto ļaunprātīgi. Tas pats par ēdienu – ja tu negribi ēst to, kas tev ir, bet meklē ”kaut ko garšīgu” – tu neesi izsalcis UN tādā veidā abos šajos gadījumos tu nodari savam ķermenim kaitējumu. Savukārt tas samazina tavas veselības resursu un tavas dzīves ilgumu. Ko darīt? Kontrolēt savus jūtu orgānus un pārstāt tiem vergot – pārstāt vergot savam prātam.
Nu un Vairošanās jeb dzīvības turpināšana – tagad eksistē sksa kults, kas tiek praktizēts. Viss pakārtots seksam, ēšanai, fiziskām ērtībām, drošībai... Tas arī visu izsaka kādā apziņas līmenī cilvēce šobrīd dzīvo.
Viss, kas balstās uz šīm četrām prasībām, ir saistīts ar materiālo pasauli un jo labāk to sev nodrošinām, jo vairāk uzskatām, ka cilvēce progresē.
Vai cilvēks dzīvo tikai no matērijas? Kādas ir versijas? (Ja cilvēks dzīvotu tikai no matērijas, tad šobrīd cilvēcei vajadzētu būt laimīgākai kā jebkad iepriekš. Kā arī, ja laimi sagādātu tikai matērija, tad nebūtu nepieciešamas ”garšu laboratorijas”. Vai garša ir materiāla? Edam tikai olbaltumus, ogļhidrātus, taukus un esam laimīgi? Nē, mums vajag garšas. Tās ir saistītas ar atmiņu, emocijām, nostaļģiju utt. Un tā vairs nav matērija.
Smalkais ķermenis ir cilvēka daļēji redzamā daļa. Daļēji redzama tādēļ, ka ir zināmas metodes kā mēs klasificējam cilvēka raksturu. Neredzamas paliek emocijas, kuras neizpaužam un sajūtas, kuras pat paši reizēm nespējam saprast un aprakstīt. Jāpiebilst, ka ne tikai cilvēka raksturu mēs redzam. Tiem, kam ir dzīvnieki, tie zinās teikt, ka katram mājdzīvniekam ir savs raksturs. Tāpat arī augiem ir savs raksturs. No šejienes arī tas, ka piemēram, kādam tomāti ir mīļākie dārzeņi, bet citam tos labāk pat nepiedāvāt. Tas ir atkarīgs no raksturiem. Cilvēka raksturs nesader ar tomāta raksturu, tādēļ arī cilvēks labāk izvairās no šī dārzeņa.
Smalkā ķermeņa prasības: informācija, jūtas, emocijas, garšas, smaržas, taustes, dzirdes… Smalkajam ķermenim ir nepieciešams radoši izpausties. Tādēļ visi cilvēki ir radoši un visi cenšas izpausties – katram ir sava metode un kni’fiņi, kā šo prasību apmierināt!
Dzīvē tas izpaužas šādi: Kā iet? Kas jauns? Lasam avīzes, skatamies TV raidījumus, filmas, klausāmies viens otru, radām mūziku, mākslas darbus, daram sev iemīļotas lietas. Kas ir tas “SEV” jeb “ES”? Roka?, Kāja? Vēders? Kāds varētu teikt, ka vajag apmierināt vēderu… bet tas nebūs gluži pareizi, jo jūsu kuņģim ir absolūti vienalga kāda veida pārtiku jūs tur ieliekat – viņš nodarbojas tikai ar savu tiešo funkciju – pārtikas pārstrādāšanu. Kāds varētu teikt, ka ēdiens vajadzīgs garšas kārpiņām – un arī tā nebūs patiesība. Garšas kārpņas ir tikai instrumenti, kas fiksē garšu. Kam tad tas viss ir vajadzīgs? Tas viss ir vajadzīgs prātam! Prāts pieņem to, kas patīk un atstumj to, kas nepatīk! Gribu, negribu, patīk, nepatīk.
Tāpat, lai apmierinātu smalkā ķerneņa prasības, eksistē skolas, masu mēdiji, internets, bibliotēkas, koncertzāles, izstādes, teātris, kino, interešu klubi. Un arī šobrīd jūs šeit esat SMALKĀ ķermeņa pieprasījuma pēc.
Smalkais ķermenis “ĒD” informāciju! Ar kādu barību barojam ķermeni – tā viņš mums kalpo, tā izskatās un tā jūtas fiziskā nozīmē. Ar kādu barību barojam smalko ķermeni, tādu reakciju viņš mums dod pretīm. Ar kādu barību barojam dvēseli (ja vispār barojam), tādu reakciju viņa mums dod pretīm.
Tā vien šķiet, ka te jau ir ieķauts viss un kas gan vēl cilvēkam būtu vajadzīgs?
Fizisko ķermeni izzina fizioloģija, anatomija un bioloģija
Garīgo ķermeni izzina psiholoģija
Vai ar to viss ir izteikts?
Kas vēl?
Vēdas uzskata, ka ir vēl smalkākas prasības, kas rodas no kaut kā cita, kas atrodas ārpus fizioloģijas un psiholoģijas.
Dvēsele jeb APZIŅA jeb visur esošais enerģētiskais lauks, enerģija, kas piepilda matēriju ar dzīvību. Šai enerģijai piemīt neaptverams spēks, tā nav lineāra un nav pakļauta laikam, tādēļ mēs visi tiecamies uz dzīvi. Dvēselei nav nāves pieredzes.
To var saprast tad, ja salīdzinām apziņu ar matēriju – matērija ir bezgalīga un tai ir milzu potenciāls, bet tai nav spējas attīstīties, tai nav iekšējo īpašību, kas ļautu tai pašsaglabāties.
Dvēsele ir mūžīgais dzīvās būtnes aspekts, kur tanī pat laikā fiziskais un smalkais ķermenis ir pakļauts nemitīgām izmaiņām.
Dvēsele jeb APZIŅA – intelekts, kas ir atkarīgs no apziņas līmeņa kādā cilvēks atrodas. Šī daļa ir sarežģīta un priekš nesagatavota cilvēka grūti uztveram, BET tā nav mazsvarīga.
Kādas tad ir dvēseles prasības? SAT (mūžība, mūžīgais ritms) ČIT (mūžīgās zināšanas) ANANDA (mūžīgā svētlaime)
Pirmais dvēseles pierasījums ir mūzīgais ritms. Mēs ikviens esam saskārušies ar to, ka mums ir pieprasījums pēc kaut kā tāda, ko materiālā daba mums piedāvāt nevar.
Mums visiem ir savas zināmas materiālās vērtības un tās mēs cenšamies sasniegt, bet tās sasniedzot, saprotam, ka kaut kā vēl pietrūkst un mēs atkal sākam plānot jaunus mērķus, ko sasniegt materiālajā plānā un tas turpinās nepārtraukti. PILNVEIDOŠANĀS... mēs cenšamies pilnveidot savu dzīvi. Vai tas ir fiziskā ķermeņa pieprasījums? Nē! Vai tas ir smalkā ķermeņa pieprasījums – arī nē.
Nemitīgi meklējumi un nemitīga stabilitātes radīšana – un nekad neiestājas tāds miera stāvoklis, kad varam teikt – viss – tagad man ir tas ko vēlējos un vairāk man neko nevajag.
Atšķirība starp smalko ķermeni un dvēseli jeb apziņu ir tajā, ka dvēsele tiecas uz mūžību, bet smalkajam ķermenim ir pieredze, ka kaut ko var nākties zaudēt... Smalkais ķermenis jūt sāpes par tuva cilvēka zaudēšanu, bet Dvēsele saprot, ka nekas nav zaudēts, ka viss turpinās, ka nāves nav. Viņa turpina tiekties uz mūžīgu laimi, kuru tai neļauj izjust ierobežotais ķermenis un emocionālais smalkais ķermenis.
Otra dvēseles vajadzība ir ZINĀŠANAS un tās nav tās zināšanas, kas ir nepieciešamas smalkajam ķermenim vai fiziskajam ķermenim. Te runa ir par mūžīgajām zināšanām – GARĪGAJĀM ZINĀŠANĀM, kas tālu pārsniedz ikdienas dzīves lietas un notikumus. Šīs zināšanas mums dod atbildes uz jautājumiem, kas nav saistīti ar matēriju.
Būtībā te ir runa par dzīvības jegu un nozīmi.
Trešā dvēseles vajadzība ir svētlaime. To var sasniegt tad, ja viss iepriekšējais ir harmonijā.
Mūžigā laime, mūžīgās zināšanas un mūžīgā dzīvošana.
Lai cilvēks dzīvotu priekā un laimē, visiem šiem trīs ķermeņiem ir jādzīvo harmonijā – visiem ir jābūt labi ”pabarotiem” un aprūpētiem. Nekas nenotiek tāpat vien – ir iemesls kādēļ mums ir matērija, emocijas un jūtas un ir arī tas, kas to visu uztur pie dzīvības, jeb nodrošina ar enerģiju. Mēs nevaram atteikties no kāda fiziskā ķermeņa, mēs nevaram atteikties no jūtām un emocijām, un nevaram atteikties no dvēseles – cilvēks ir šo visu komponentu savienojums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru