Apziņas līmeņi... sākums

Materiāls tika rakstīts konkrētai auditorijai, bet ja ko vērtīgu atrodat priekš sevis - ņemiet par labu.

Apziņas līmeņi Vēdisko rakstu skatījumā. Cilvēka personības struktūra. 

Šī „mācību viela” būtu jāzina katram cilvēkam un ne tikai apmēram, ne „kaut ko”, bet gan smalki un detalizēti. Un uz šo informāciju cilvēkam vajadzētu balstīties visas dzīves garumā. Šī informācija noder visām dzīves sfērām gan profesionālajai, gan ģimenes dzīvei, gan sabiedriskajai, politiskajai, kultūras un jebkurai dzīves situācijai. Zinošu cilvēki nevar apmānīt. Ja cilvēkiem būtu šī informācija, šodien nevajadzētu tērēt resursus un lauzīt galvas par to, kā atšķirt patiesību no meliem.

Pirmais, ko vajadzētu izdarīt – ir apskatīt cilvēku no viņa īpašību „buķetes” jeb rakstura puses.

Lai arī mēs atrodamies vienā telpā, vienā pilsētā, pat ar vienām interesēm, mums ir gigantiska atšķirība vienam ar otru. Mums ir dažāds vecums, dažāda pieredze, dažādi uzskati un viedokļi un tādēļ mēs varam viens otru nesaprast. Tas ir tādēļ, ka mums ir atšļirīgi Apziņas stāvokļi. Un tas vēl nav viss – mēs reizēm pat nenojaušam, ka mēs nesaprotamies paši ar sevi. Reizēm tikai psihologs vai psihoterapeits dod mājienu, ka notiek iekšējais konflikts. 

Nedaudz atkāpjoties, piebildīšu, ka stress jeb iekšējais koflikts notiek tad, kad mūsu Apziņa ir konfliktā ar Zemapziņu. Tāpat piebildīšu, ka šodien tradicionālā psiholoģija pamazām sāk atteikties no vārda „zemapziņa”, bet ērtības labad es turpināšu to lietot. Kādreiz tika uzskatīts, ka Zemapziņa ir tā mūsu psihes daļa, kur glabājas iepriekš piedzīvotais un kur nonāk formulas „doma+emocija=realizācija” apstrādātā programma. Varbūt tagad tas izklausās nedaudz sarežģīti, bet vēlāk par to runāšu atsevišķi un viss taps skaidrs.

Tātad, Svarīgi ir saprast, ka galvenā zinātnes nozare, ko mums vajadzētu dzīvē apgūt, ir „attiecību zinātne” un tās galvenais izziņas objekts esam mēs paši, raksturs, intelekts, apziņa. Uz šo dienu nav nopietnas zinātnes nozares, kas ar to nodarbotos. Psiholoģija ir pārāk sadrumstalota un to ir grūti apgūt un nodot tālāk – piemēram saviem bērniem. 70ajos gados radās, bet vēl līdz šim nav zinātniski apstiprināta „Socionika” – tā ir „zinātne”, kas pēta cilvēka rakstura tipus un to attiecības. Es pieturēšos pie versijas, ka nav ko izgudrot jaunu velosipēdu un pagaidām turpināšu balstīties uz Vēdu rakstiem. Vēl jo vairāk, ja tās strādā nevainojami arī mūsdienās! 

Ja mēs skatāmies uz to, kas šobrīd notiek pasaulē un to, kā attīstās cilvēce, mums gribās teikt, ka „cilvēce progresē”. Un atkal jau jāaicina uz to skatīties augstāk par jūtu un prāta līmeni. Patreiz progresē tas viss, kas apmierina mūsu četras, primārās dzīvnieciskās vajadzības un piecus jūtu orgānus + prātu. Pie mūsdienu straujā progresa, cilvēku savstarpējās attiecības paliek kaut kādā tālākā plānā. Cilvēku attiecības progresa ceļu neiet – vēl vairāk, tās šobrīd strauji degradē. Šķirto pāru skaits ir graujošs visā civilizētajā pasaulē. Draugu attiecības cik ātri izveidojas, tik ātri sabrūk. Bērnu un vecāku attiecības ir vājas. Protams nevar nepieminēt konfliktus, kas ir starp tautām, nācijām un valstīm.

Skolu un dažādu izglītības iestāžu ir ļoti daudz, it kā izglītības kvalitāte tiek vērtēta kā augšup ejoša, bet saskaņas starp culvēkiem kā nav tā nav. Noteikti katrs zina kādu ģimeni, kur cilvēki ir izglītoti, ar vairākām austākajām izglītībām, bet saskaņas ģimenē nav – notiek šķiršanās. Un noteikti katrs zina kādu draugu vai paziņu ģimeni, kur akadēmiskās izglītības līmenis ir zemāks, bet ģimene dzīvo draudzīgi un saticīgi. Kur ir problēma? Tātad tā nav akadēmiskajā izglītībā VAI, tieši pretēji IR, jo akadēmiskā izglītība nemāca pašu svarīgāko, proti, kā sadzīvot ar sevi un citiem.

Cilvēkiem trūkst zināšanu pašiem par sevi. Mums trūkst sapratnes par to, kādi procesi notiek mūsos pašos. Mēs nesaprotam kur rodas emocijas un kā formējas mūsu raksturs.

Cilvēka organismā izstrādājas jau iepriekšējos rakstos pieminētie hormoni, kas ir ķīmiskas vielas, bet tās nerodas tāpat vien un pašas no sevis. Tās rada mūsu prāts. Arī mūsdienu psihologi un zinātnieki ir nonākuši pie tā paša secinājuma, kas aprakstīts Vēdu rakstos – „prāts veido mūsu dzīvi, formē dzīves notikumus.” Vēl ir teiciens „viss sākas galvā”, kur galva ir domāta kā smadzenes un prāts. Fiziskais ķermenis pats no sevis nedarbojas. Lai notiktu kaut nelielākā darbība fiziskajā ķermenī, ir vajadzīgs prāts, kurš izsaka vēlmi, piemēram pacelt roku vai pagriezt galvu. Ķermenis ir tikai instruments – tādeļ, cik tīrs ir prāts un saprāts, tik tīrs un vesels ir ne tikai fiziskais ķermenis, bet arī, notikumi, situācijas un attiecības ar apkārtējiem.

Piebilde: Es saprotu, ka šī tēma var šķis neinteresanta un neaizraujoša. Es netērētu savu laiku velti, ja tas nebūtu svarīgi. Saprotot šo sākumu, jums būs viegli izprast arī PRAKTISKĀS lietas. Tāpat es labi saprotu, ka tūlīt gribās runāt par notikumiem un „izkratīt sirdi” par savu, konkrēto un unikālo situāciju. Esiet pacietīgi – pacentieties izprast pašu sākumu un jums daudzi „Kā?”, „Kāpēc?” un „Bet...” taps skaidri bez liekiem jautājumiem. Tie, kas nevēlas apgūt sākumu – nevēlas arī izprast savu problēmu cēloņus un paliek vien „pažēlošanas” stadijā. Tādēļ, esiet drosmīgi, atklāti paši pret sevi un pacietīgi – viss izdosies!

Tātad – fiziskais ķermenis. 

Mums ir jūtu orgānu komplekts un tas visiem vienāds. Šis komplekts ir paredzēts zināšanu iegūšanai. 

Acis

Ausis

Deguns

Mēle

Āda

Šie pieci ir uztveres orgāni. To funkcija ir uztvert apkārtējo vidi un nodot informāciju tālāk. Kam? Prātam!

Tomēr šie pieci svarīgie jūtu orgāni ir nepilnīgi un ierobežoti savā formā un savās spējās. Acis tikai redz, ausis tikai dzird, deguns var tikai uztvert smaržas, mēle var tikai sagaršot un āda just. Piebildīšu vēl vairāk, ka ierobežojums ir lielāks nekā tikko aprakstītais. Piemēram deguns var ne tikai pildīt vienu savu ožas funkciju, bet viņš var saost tikai tās smaržas, kuras pazīst prāts, bet par to vēlāk.

Tātad, lai jūs iegūtu ZINĀŠANAS nepietiek tikai ar jūtu orgāniem, nepietiek ar to, ko saožat vai sataustat vai redzat. Piemēram cilvēkam ir tieksme domāt, ka ja viņš kaut ko neredz, tātad tas neeksistē. Te nekā nepareiza nav – kļūda rodas „vispārinājumos”. Tas ko viņš neredz, neeksistē tikai priekš viņa nevis vispār! 

Tāpat ir garšas, kuras pagaršojot nevarēsim aprakstīt, redzot neaprakstīsim, jo neuztveram, dzirdot neaprakstīsim, jo neuztveram. Piemēram, ja mēs pajautāsim zivij kas ir ūdens – viņa var pajautāt mums pretīm – „Kāds ūdens? Ko tu ar to domā?” Ūdens viņas dzīvē ir tik tuvu un ir tik dabīgs, ka viņa to neuztver. Piemēram – es saku: „Jūs dzīvojat pēc pašu uzstādītām programmām un tādēļ kāpjat uz viena un tā paša grābekļa atkal un atkal...” Jūs varat man pajautāt – „Kādām programmām? Man nav nekādu programmu un es neko neesmu uzstādījis!” Tas liek saprast, ka ir kaut kas, kas ir ārpus mūsu jūtu orgānu uztveres robežām.

Tātad, par cik jūtu orgāni ir fragmentāri jeb atdalīti viens no otra, kopējo ainu mēs nevaram iegūt izmantojot vienu no šiem pieciem orgāniem. Tātad, ir kaut kas, kas to visu apvieno. Ir kāds, kas šo visu informāciju uztver, apstrādā un izveido vienu konkrētu viedokli. Un tas ir PRĀTS – prāts nav viens un tas pats, kas smadzenes. Tā ļoti apstrakti izsakoties, varētu teikt, ka smadzenes ir prāta un visu pārējo augstāko līmeņu (saprāts, apziņa, virsapziņa) ofiss. Bet neuztveriet to burtiski. 

Iespējams, ka jums ir nācies dzirdēt vārdu salikumu – „sestais prāts”. Tas ir no šejiens. Prātu, kaut kādā ziņā var uzskatīt arī par sesto jūtu orgānu, tikai atšķirība ir tā, ka tas nav izvērsts uz āru. Grūti pat iedomāties, kāda izskatītos pasaule, ja cilvēku prāti būtu izvērsti visu apskatei. Katram ir gadījies pašiem no sevis kaunēties par savām domām – vai ne? Estētiski ir labāk, ja mūsu prāti ir paslēpti. 

Prāts ir universāls jūtu orgāns – prāts var apvienot visu iegūto informāciju, turklāt, prātam ir spēja RADĪT (Šo noteikti atcerieties – tas būs svarīgi arī vēlāk). Tie, kas interesējas par šīm lietām ir dzirdējuši, ka domas ir meteriālas jeb materializējas un tas ir no šejiens – no funkcijas, ka prāts apstrādājot iegūto informāciju var radīt ko pavisam jaunu – nebijušu. Piemēram, jūs zināt kas ir zelts un zināt kas ir kalns – prātā jūs varat iztēloties to kāds izskatītos „zelta kalns”. Jebkura jaunradīta, inovatīva lieta, sākumā ir pabijusi kāda prātā jeb kāds prāts to ir radījis. Bet ir viens mīnuss – prāts rada tikai no esošām lietām – viņš apvieno, kombinē un miksē – viņš balstās uz esošas informācijas un izejot tikai no tā, rada pavisam jaunas „lietas”... Saliekot lietas, ko piegādā jūtu orgāni un izfiltrējot to, kas viņam patīk un nepatīk, viņš rada un cenšas ieviest jauninājumus. Vārds „cenšas” te nav nejauši! Ir kaut kas, kas viņu spēj ierobežot un neļaut radīt jeb materializēt visu, kas ienāk „prātam prātā” – tas turpin’jumā. 

Te mēs nonākam pie smalkās enerģijas, ko katrs prāts raida apkārtējai pasaulei. Tad, kad mēs runājam ar cilvēku, mēs atkal „cenšamies” saprast ko domā otrs cilvēks. Pēc tā ko viņš runā, mēs varam saprast kā otra cilvēka prāts tiek galā ar informācijas sintēzi, apstrādi un kombinēšanu. Bet, atkal jau mēs tikai „cenšamies”, jo arī mēs darām tieši to pašu – mēs, apstrādājam informāciju, ko cilvēks mums raida un paši cenšamies to apstrādāt. Un te tīri praktisks nesaskaņu rašanās piemērs: Cilvēks mums stāsta savu notikuma vai situācijas versiju – balstās viņš uz sava prāta spējām uztvert notikumu, savukārt mēs, jau ar savu prātu veidojam savu versiju par notikumu. SVARĪGI ir šo mehānismu saprast, jo tādā veidā mēs varam kļūt viens pret otru iecietīgāki un uzmanīgāki savos secinājumos – neviens mēs neesam pilnīgi un neviens neesam absolūtās patiesības zinātāji. Atcerieties priču par akliem gudrajiem, kas vēlējās aprakstīt to, kas ir zilonis. Katrs stāvēja citā ziloņa pusē un katrs, aptaustot šo dzīvnieku izteica versiju par to, kas ir zilonis. 

Tātad, neraugoties uz prāta analītiskajām spējām, viņa galvenā funkcija ir pieņemt to, kas patīk jūtām un atgrūzt to, kas nepatīk jūtām. Tātad – patīk, nepatīk, gribu, negribu. Izejot no tā kāds ir prāta tips, tadas ir arī prāta „garšas”. Šinī teikumā vārdam „garšas” ir nedaudz cita nozīme – domāts „dzīves garšas” nevis tās ko jūtam ar garšas kārpiņām. Te piebildīšu, ka eksistē arī prāta smalkais ķermenis, kuram ir savas „garšas kārpiņas”, bet tik dziļi patreiz „nebrauksim”! Ja vēlaties izmainīt dzīves „garšas”, jums nākas mainīt prātu. Piemēram, mēs mācāmies skolās un augstskolās – tās ir tās vietas, kur visaktīvāk tie formēts prāts un līdz ar to mainās dzīves garšas. Arī šeit mūsu izziņas ceļā, šajās lekcijās un FB lapā mūsu mērķis ir izmainīt dzīves garšu. Dzīves garšā ietilpst – morāle, kultūra, intelekts, uzvedība, raksturs, audzināšana un viss, kas ir saistīts ar saskarsmi gan pašam ar sevi, gan apkārtējo pasauli. Mūsu dzīves garšu nosaka dominējošās dzīves vērtības. Ja mēs redzam cilvēku, kam vēlamies līdzināties, tad mēs vēlamies iegūt sava elka dzīves garšu jeb baudīt to, ko bauda viņš. 

Ir vēl kāda būtiska piezīme, kas PRAKTISKI ietekmē mūsu dzīvi un tiešā veidā ir saistīta ar to, kāds ir mūsu prāts.

Visi zina, ko nozīmē atkarības, piemēram – narkomānija. Kā tas viss notiek? Jaunības dullumā, kad prāts un jūtu orgāni ir kā sauvaļas zirgi, izmēģina visu jauno, iepazīst pasauli, izmēģina arī kādu narkotisku vielu vai iedzer, piemēram alkoholu. Ko šis jaunietis jūt? Jūtām patīkamu stāvokli – atbrīvotību, atslābumu, patīkamu apdullumu, eiforiju, kaut ko jaunu un nebijušu un visai patīkamu. Kam tas ir patīkami? Jūtām! Kas to konstatē? Prāts. Ko prāts saka un kā viņš reaģē? Viņš šīs sajūtas pieņem kā patīkamas un noglabā atmiņā, ka šīs stāvoklis bija patīkams – tā ir prāta funkcija. Vēl vairāk – prāts izspriež, ka tagad to varētu darīt biežāk, jo visiem jūtu orgāniem tas bija jautri un patīkami. Acīm bija patīkamākas formas, kas „skaidrā” stāvoklī nešķita tik pievilcīgas, garšoja pat lietas, kas ikdienā nešķiet patīkamas, smaržas, pieskārieni un kur nu vēl tusiņa mūzika, ko uztvēra auss... Tas viss bija lieliski – saka prāts! Atkārtot! 

Protams, ka man nevienam nav jāskaidro, kas notiek tālāk, ja šis jaunietis paliek savā prāta līmenī un turpina šo uzdzīvi. 

Tagad vēl viens piemērs. Bērns nevēlas dzert rūgtas zāles. Kāpēc viņš nevēlas? Tādēļ, ka tas nav patīkami jūtām un prāts tās atstumj. Bērnam nepatīk potes – loģiski, jo tas nav patīkami jūtām un prāts atkal to visu noraida kā nevēlamu. Kas notiks, ja prāts ņems virsroku? Sekas var izrādīties arī letālas, ja slimība ir nopietna un vienīgā iespēja izdzīvot, ir medikamentu lietošana.

Te ir secinājums – ja mēs dzīvojam tikai prāta līmenī, tad visu dzīvi balstam tikai uz to, kas mums patīk. Attiecības ar sievu / vīru apnika – jūtas pārsātinājās un prātam tas vairs nepatīk – šķiramies! Attieksme pret medikamentiem nepieciešamības gadījumā noraidoša – sekas veselības pasliktināšanās vai pat nāve.

PRĀTA apziņas līmenī atrodas tādas lietas kā nevēlēšanās darīt kaut ko citu labā un pat savā labā, bezkaunība, nesodāmība, atbildības trūkums, bailes, dusmas, agresija – viltus EGO līmenis jeb „man un mans ir jūtu līmenī” koncepcija. 

Prāta līmenī dzīvojošs cilvēks nodara ļaunu ne tikai apkārtējiem, piemēram aizvainojot, bet arī nodara būtisku kaitējumu arī pats sev, piemēram dusmojoties naogalina aknas vai būdams cinisks un sarkastisks pret citiem – rada sev žultsakmeņu „raktuves”.

Tomēr mēs redzam, ka pasaulē ir arī cilvēki, kas ir vairāk pragmātiski. Ja saslimst, leto zāles, ja sastrīdās, tad meklē kompromisus, ja kļūdās, mēģina laboties. Daudzi saprot, ka koncepcija „man un mans” ne vienmēr ir par labu manai dzīvei. Ir cilvēki, kas spēj iedziļināties citu viedoklī, ir vairāk „savākti” vairāk izprotoši. Kas vada šos cilvēkus? Tātad ir kaut kas augstāks par prāta līmeni, kaut kas augstāks par „man un mans jūtu līmenī”.

Nākamais apziņas līmenis - SAPRĀTS.

Par saprātu un vēl diviem augstākiem līmeņiem nākamajā rakstā.

P.S.

Lūgums nepārpublicēt rakstus vai to fragmentus bez atsauces uz autoru!

/Jolanta Štrausa 2018/

Apziņas līmeņi

Materiāls tika rakstīts konkrētai auditorijai, bet ja ko vērtīgu atrodat priekš sevis - ņemiet par labu.

Apziņas līmeņi – vēl šos līmeņus varētu dēvēt par DZĪVES KVALITĀTES LĪMEŅIEM. Respektīvi, jo zemāks līmenis, jo vairāk neapmierinātības, ciešanu, sāpju, nelaimju, slimību un protams arī otrādāk – jo augstāks līmenis, jo laimīgāks ir cilvēks. 

Tas nenozīmē, ka augstākā līmenī nav neveiksmju, sāpju un ciešanu – tās protams ir, bet jūs tās vairāk nepamanāt, dzīvot ir daudz vieglāk, jūs maināt uztveres līmeni, jūs maināt attieksmi pret notiekošo.

Kā pirmo es piedāvāšu apskatīt Deivida Hokinsa (David R. Hawkins) „Apziņas līmeņu” skalu, kur Apziņas jeb Dvēseles stāvokļi ir sakārtoti skalā no nulles līdz tūkstotim. 

Sāksim no zemākā gala, kur apziņas līmenis ir 20.

Kauns 20 - Naids, kas vērsts pret sevi. Pazemojums. 

Viens solis līdz nāvei. Suicīda, sērijveida slepkavu līmenis. Pilnīga gara iznīcība

Vaina 30 – Apvainojumi.

Nedaudz augstāk par kaunu, bet var būt domas par suicīdu. Cilvēks domā par sevi kā par grēcinieku un nevar sev piedot pagātnes rīcību.

Apātija 50 – Izmisums. 

Cilvēks jūt bezcerību, pilnīga pārliecība par savu bezpalīdzību. Daudzi bezpajumtnieki ir iestrēguši šajā līmenī un zaudējuši jebkādu cerību.

Skumjas – Depresija 75 – Nožēla. 

Bezgalīgu skumju un zaudējumu sajūtas līmenis. Piemēram zaudējot kādu tuvinieku, cilvēks var iestrēgt šajā līmenī vai pat iekrist no augstāka līmeņa un tur palikt.

Šie pirmie četri jeb zemākie līmeņi bīstami ar to, ka cilvēks pats nespēj no tiem izķepuroties. Viņam ir nepieciešama palīdzīva. Ja jūsu draugu lokā ir kāds, ko var definēt ar kādu no šiem līmeņiem – palīdziet viņiem cik var – viņi var aiziet bojā! Alkoholisms un narkomānija pieder pie šiem līmeņiem, kur cilvēks kauna, vainas, apātijas vai skumju ietekmē, ir iestidzis un viņam noteikti ir nepieciešama palīdzība. Vislabākā palīdzība, ko katrs varam dot šo līmeņu cilvēkiem ir NEKRITIZĒŠANA!!! Viņiem visiem ir vajadzīga mīlestība, uzmundrinājums, sirds siltums!

Bailes 100 – Trauksme. 

Pasaule šķiet bīstama un bezcerīgi nedraudzīga. Paranoja. Cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, lai tiktu no līmeņa uz līmeni – citādāk viņš uz ilgu laiku var iestrēgt kādā no līmeņiem. Te ir arī nospiedošas attiecības. Arī šajā līmenī cilvēkam ir nepieciešama palīdzība, bet te, atšķirībā no iepriekšējiem četriem, cilvēkam jau ir cerība „sapurināties” un izķepuroties.

Nekontrolētas vēlmes 125 – Kaisle. 

Vēlme, kas vēl nav pamatota ar mērķiem un uzstādījumiem. Ilūzija, lidošana pa mākoņiem. Kaisle uz kaitīgiem ieradumiem, naudu, atzinību, slavu, spēka izrādīšanu, seksu. Vēlmes kas nav kontrolētas un nav pamatotas. Viss tiek izmantots „launprātīgi” ne tikai pret citiem, bet arī pret sevi.

Nebaidieties no vārda ”nauda” tā ir vajadzīga, to vēlēties vajag un bez tās mūsdienu pasaulē iztikt nevarēsim, bet mums ir skaidri jāzina cik naudas un kādiem mērķiem tā ir vajadzīga. Šajā līmenī šīs izpratnes vēl nav.

Dusmas 150 – Naids. Vilšanās līmenis – te ir ļoti daudzi!!!

Vilšanās no tā, ka vēlmes nepiepildās. Šis līmenis var pamudināt cilvēku pacelties uz jaunu līmeni vai arī ”noslīkt” naidā – nospiedošas attiecības laulībā, darbā. Šo līmeni ļoti ietekmē iepriekšējais, kur cilvēks nekontrolēto vēlmju vadīts nonāk pie ciešanām, kuras sagādā vēlmju nepiepildīšanās. Te var redzēt pārus, kur vienu pārpilda dusmas un naids, bet otru bailes. Šajā līmenī brūk visas sapņu pilis un to vietā paliek vien dusmu mākonis. Cilvēka mērķi un vadmotīvi ir balstīti uz dusmām. Dusmas ir vadošā enerģija.

Lepnība un Populisms 175 – Nicinājums Atbildības trūkums un nesodāmības sajūta. 

Lepnība – pirmais līmenis, kur cilvēks sāk justies labi – reizēm. Lepnība tīrā, neatšķaidītā veidā tāpat ir balstīta uz iepriekšējiem līmeņiem – bailēm, dusmām, vēlmēm… 

Tomēr labsajūta šinī līmenī ir iluziora, jo tā ir atkarīga nevis no paša iekšējā stāvokļa, bet gan no apkārtējās vides. (ko man spēj iedot apkārtējā vide, lai ES justos labi?) – nauda, prestižs, atzinība – tas viss ir vajadzīgs lepnībai. Te nekas netiek darīts citu labā – te viss ir tikai MAN. Rasism, nacionālisms, radikalizācija – tas viss te. Šis ir pašaizsardzības līmenis. Kari reliģiju vārdā. Cilvēks tik ļoti ir pieķēries reliģijai, vai saviem standartiem, ka jebkuru ”uzbrukumu” uztver personīgi. Šajā līmenī cilvēks nedzird un neuztver nevienu citu viedokli.

Vīrišķība – Drosme 200 – Apgalvojums. 

Cilvēks dzīvi redz kā vilinošu un aizraujošu. Cilvēkam aktivizējas interese par personīgo izaugsmi, profesionālo izaugsmi, karjeras izaugsmi. Cilvēks sāk redzēt savu nākotni kā labāku attiecībā pret pagātni. Uzsvars uz ”attiecībā pret pagātni” – te notiek salīdzināšana un bieži vien ”uzpeld” zemāko līmeņu ietekme, nostaļģija, bailes, skumjas.

Tomēr šis ir pirmais īsta spēka līmenis. Te cilvēks sāk redzēt, ka dzīve ir pilna ar pārbaudījumiem – viss nav gluži tā kā izskatās. Ir nepieciešama drosme stāties pretī pārbaudījumiem un veikt zināmu piepūli.

Tomēr šajos pārbaudījumos viņš saskata kaut ko gaišu, kaut kāda veida brīvību. Parādās cerība. Parādās neliels mājiens uz personīgo izaugsmi – bet te tomēr vairāk izaugsme ir domāta kā izglītība, karjera.

Cilvēks salīdzina nākotni ar savu pagātni. Te cilvēkam ir koncepcija NO, nevis UZ.

Neitralitāte 250 – Uzticēšanās. 

Neitralitāte, bet ne vienaldzība. Viegla, atslābināta un nepiespiesta dzīve. Nav vēlmes kādam kaut ko pierādīt. Daudzi, kas strādā ar sevi atrodas šajā līmenī – ļoti komfortabla vieta. Te nenotiek ne ņemšana, ne došana. Šis ir pašapmierinātības un slinkuma līmenis. Šis ir līmenis, kad cilvēks nevēlas dalīties – man ir, kāda daļa man gar citiem… nu vienīgi, ja ļoti lūdz,,, nu labi, padalīšos. Kā ir tā ir labi, es netraucēju jums – jūs netraucējat man.

Gatavība 310 – Optimisms. 

Sabiedrības zaldāti. Cilvēks ir gatavs izmantot savu enerģiju efektīvāk. Cilvēks vairs nav pasīvs, viņš sāk darboties. Te vairs nav haotiskas darbības par labu zemākajiem pieprasījumiem. Cilvēks attīsta pašdisciplīnu un gribasspēku. Šis ir tas līmenis, no kura Apziņa uzsāk savu startu garīgajā izaugsmē. Te cilvēks domā par diētu ne jau tādēļ lai iespīlētos mīļākajos džinsos vai vakarkleitā, bet gan jau sāk nojaust par veselības nozīmi. Līmenis no algas līdz algai vairs nepatīk. Līmenis, kad gribas kaut ko nedaudz vairāk. Šajā līmenī cilvēks cenšas – labāk strādāt, parādīt savas labākās puses. Parādās domas par izaugsmi, bet vairs nav neiralitāte – tagad jau ir nedaudz svarīgi, kā būs, kā izskatīsies utt. Te jau parādās disciplīna, gribasspēks.

Pieņemšana 350 – Piedošana. 

Mūsu platuma grādos un mūsu laikmetā šajā līmenī notiek milzīgs lēciens jeb izrāviens. ”Kvantu lēciens”. Te cilvēks koncentrē savu uzmanību uz velamajiem rezultātiem. Cilvēks sāk pielietot zināšanas, izmanto informāciju lietderīgi. Sāk pārņemt kontroli pār savu prātu un emocijām. Un te viņam rodas iespēja pašrocīgi uzlabot savas dzīves kvalitāti. Tāpat šis ir mērķu uzstādīšanas līmenis. Te notiek asi pagriezieni karjerā, dzīvesveida maiņa, jauni sākumi, jauna dzīve. Te notiek svarīgas izmaiņas cilvēka dzīvē. Jaunas dzīves sākumi var būt arī zemākajos līmeņos – jāņem vērā kādu motīvu, emociju un domu vadīts cilvēks maina savu dzīvi. Šajā līmenī cilvēks sāk rēķināties ar citiem – viltus EGO atkāpjas un dod priekšroku patiesajam EGO. Cilvēks pamostas un atveras aktivitātei. Mērķu izvirzīšanas un sasniegšanas līmenis. Atbildība par savu lomu šajā pasaulē. Atbildība par savu rīcību. Ja kaut kas viņa dzīvē nav kārtībā, viņš to konstatē – izvirza mērķus un sasniedz vēlamo. Cilvēks skaidrāk redz savu dzīves karti. Šis līmenis cilvēku pamudina nomainīt darbu, sākt jaunu biznesu. Šis ir ne tikai plānošanas līmenis, bet arī darīšanas līmenis.

Saprāts – Intelekts 400 – Sapratne. (Einšteins, Tesla, Freids…)

Te cilvēks pārkāpj emocionālos zemāko līmeņu aspektus. Sāk raudzīties uz dzīvi skaidri un racionāli. Medicīnas un Zinātnes līmenis, kur abas nozares ir tīrā veidā bez piejaukumiem. Saprāta izmantošana ar pilnu jaudu – tagad viņam ir gan disciplīna, gan aktivitāte. Zināšanu, intelekta, saprāta pielietošana pareizi – nenodarot ļaunu sev un citiem.

Mīlestība 500 – Godbijība. (Māte Terēze un citi ”Noasi”)

Ļoti augsts līmenis, bet ne nesasniedzams. Laicīgās pasaules beznosacījumu mīlestība, kur cilvēks saprot savu saikni ar visu, kas eksistē. Zināma apgaismība, kur cilvēks izprot notiekošā jēgu, dzīvības jēgu. Šinī līmenī sāk traucēt intelekts. Cilvēks ir virs intelekta līmeņa, kur ir daudz plašāks konteksts. Intelekts vairs nepiesaista pie materiālajām vērtībām. Te vairs nav emociju – te viss strādā ”sirds” līmenī. Šis ir līmenis, kur pamostas cilvēka patiesā būtība, cilvēka patiesā sūtība. Te cilvēks saprot, ka viņš nav šis fiziskais ķermenis, viņš saprot, ka fiziskais ķermenis ir tikai ”darba auto” izziņai un dvēseles pieredzei. Kur cilvēks jau visu ir pieņēmis un visu izprot kā kopumu. Cilvēka darbības motīvi ir tīri un nav sabojāti ar kaislību. Te ir patiesais EGO tīrā veidā. Intuīcija ir ārkārtīgi spēcīga, jo emocijas un prāts ir ierobežoti jeb kontrolēti.

Prieks 540 

Nesatricināmas laimes sajūta. Nekas nesatricina atrodoties jebkur... Te nav nepieciešami mērki un detalizēti plāni. Apziņa operē ar daudz dziļākiem un plašākiem jēdzieniem. Notikumi, kas tuvi nāvei var cilvēku uz laiku pacelt uz šo līmeni.

Miers 600 - Svētlaime

Absolūts miers, transcendenta stāvoklis. Augstāks par laimi un prieku.

Apgaismība – Pilnība 700 – 1000

Mums pieejamiem vārdiem neaprakstāms stāvoklis, kas pārsniedz Svētlaimi vairākkārt.

P.S.

Kā jau minēju – mēs neviens neatrodamies tikai uz viena pakāpiena, bet katram ir viens dominējošais līmenis.

Kas tu esi – cilvēk?

• Materiāls tika rakstīts konkrētai auditorijai, bet iespējams, ka kādam no jums tas arī var noderēt...

Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Ģīmis – gars, nebeidzama dzīvībs enerģija, cilvēks - gara un matērijas savienojums. Līdzība – radošums un brīvība, spēja radīt ne tikai materiālas lietas no jau esošām izejvielām, bet galvenokārt brīvi vēlēties un radīt savu dzīvi balstoties uz savām vēlmēm. 

/J.Štrausa/

Par cik šis ir tikai ievads, tad par to, kas ir cilvēks parunāšu diezgan virspusēji.

Tas tādēļ, lai vispār rastos priekšstats kādās kategorijās mēs šeit varam apskatīt cilvēku un vai vispār tas jums ir piemērots un interesants.

Tātad, galvenokārt es balstos uz Vēdiskās literatūras avotiem, uz psiholoģijas un nedaudz uz mūsdienu laikmetīgās zinātnes avotiem.

Tātad cilvēks:

Šis te banālais teiciens „par to vēl zinātnieki strīdās” – būs labi piemērots vārdam „cilvēks”. Tas vairs nav joks. Kādreiz, kad zinātnes attīstība bija pavisam savos pirmsākumos, zinātnieki skaidri bija nodefinējuši, kas tad ir cilvēks – „SAPRĀTĪGA DZĪVA BŪTNE” un pie tā arī kādu laiku palika. 

Zinātnei attīstoties jautājumu par to, kas ir cilvēks mazāk nepalika, gluši pretēji, tie tikai vairojās un tagad tas viss ir nonācis līdz tam, ka zinātneiki cenšas „salikt” cilvēku pa daļām vai sastrukturizēt – no kā tad īsti cilvēks sastāv un kas viņš tāds ir. Un tas ir svarīgi tādēļ, lai saprastu, kādas tad ir cilvēka spējas. 

Vairs nevienam nav šaubu par to, ka cilvēks „sastāv” no matērijas un no gara jeb nemateriālās substances. Piemēram: cilvēka fiziskais ķermanis un cilvēka psihe. „Psihe”no latīņu valodas nozīmē „dvēsele”, grozies kā gribi, tas ir un paliek nemateriāls termins.

Vēdiskā literatūra skaidro cilvēka „sastāvdaļas”:

1.Fiziskais ķermenis

2.Smalkais ķermenis

• Smalkais prāta ķermenis

• Smalkais saprāta ķermenis

3.Dvēsele, kas ir apziņas avots jeb vienkārši Apziņa

Fiziskais ķermenis ir redzamā cilvēka daļa. Taustāma, apskatāma un izpētāma. 

Jebkuras dzīvās būtnes, ne tikai cilvēka fiziskajam ķermenim ir četras galvenās prasības: 

• Barība jeb ķermeņa dzīvības funkciju uzturēšana

• Aizsardzība jeb drošība 

• Atpūta jeb miegs

• Vairošanās jeb dzīvības nodošana tālāk.

Pievērsiet uzmanību – visas šīs galvenās prasības ir vērstas tikai uz vienu vissvarīgāko mērķi – dzīvību, dzīvošanu, izdzīvošanu – te nav idejas par iznīcību, nāvi, miršanu pat neraugoties uz to, ka matērijai nav tādas opcijas pašsaglabāties. Katrā matērijā ir Dvēsele jeb Apziņa, kas rada tieksmi uz mūžigo dzīvi. Tas tādēļ, ka dvēselei nav tādas pieredzes – viņa nezina ko nozīmē mirt un visur, kur viņa iemiesojas, viņa tiecas uz dzīvību... Nave, miršana un iznīcināšanās ir tikai mūsu smadzenēs jeb pieredzē un statistikā, mūsu dzīvības formās tā ir paredzēts. Filozofi uzskata, ka dzīvniekiem nav tādas apziņas, kas viņu dzīves laikā nodarbinātu prātu ar to, ka viņi kaut kad mirs. Tad, kad pienāk tam laiks, viņi saprot šo stāvokli un ”netaisa” no tā scēnas un paniku – mierīgi nomirst.

Svarīgi ir saprast arī to, ka šīs četras fisiskā ķermeņa prasībasi ir katras dzīvās būtnes pamatprincipi – kā augiem, tā dzīvniekiem, tā cilvēkiem - visiem vienādi. Jebkurš augs vēlas dzīvot, vēlas barību, vēlas aizsardzību un drošību, kā arī vēlas atpūtu un vairošanos. Piemēram, ziema ir periods, kad augi atpūšas, lai jau pavasarī atkal sāktu jaunu ciklu – uzņemtu barības vielas, vairotos jeb dotu augļus, un aizsargātos, bet tad atkal ziemā atpūstos. Dzīvniekiem un cilvēkiem šis cikls laika ziņā ir īsāks un tādēļ ir diena un ir nakts, kad paši dabas spēki palīdz gan strādāt, gan atpūsties. Saule dod enerģiju un palīdz mums pārstrādāt organismā uzņemto pārtiku, bet Mēness dod mieru un harmoniju. Šis dienas un nakts cikls ir harmonijas ritms dabā. Un te mēs pieskaramies sievišķajam un vīrišķajam pirmsākumam, kur Saule ir vīrišķā jeb aktivitātes un darbības enerģija, bet Mēness ir sievišķā, miera un harmonijas enerģija. Ja pasaules ritms būtu tikai zem Saules ietekmes, tad mēs – tādi kādi esam šobrīd izdzīvot nespētu, jo mums ir nepieciešama atpūta. Izdzīvot mēs varētu tikai tad, ja mēs mainītos un pielāgotos tikai dienas ritmam, bet tam būtu nepieciešami atkal daudzi tūkstoši gadu. Tāpat ir skaidrs tas, ka šāda dzīvība uz Zemes kāda ir šobrīd, pastāvēt nevarētu, ja pār Zemi valdītu tikai Mēness jeb nakts. Mūsu Zemes ritms pieprasa sievišķo un vīrišķo harmoniju un to var mainīt tikai pati daba un nekādā variant cilvēks. Katram ir savi uzdevumi un savas funkcijas – katram ir sava “sūtība”. Dabā tas viss notiek līdz milisekundei precīzi. Mēnesim neienāk prātā pieprasīt vienlīdzību ar Sauli. Mēnesis nepieprasa dienu, kā savas aktivitātes un ietekmes laiku. Tāpat arī Saule nemēģina ieņemt mēness vietu un nesaka – tagad, trešdienās un piektdienās Mēness pienākumus pildīšu es... Cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne uz Zemes, kam ienāk prātā stāties pretī šiem likumiem, un sekas nav tālu jāmeklē – fiziskas un garīgas sāpes, ciešanas, neapmierinātība, nelaimes un neveiksmes. Tas viss tādēļ, ka pretojamies dabas likumiem, kas virs Zemes ir valdījuši miljardiem gadu, domājam, ka mūsu prāts un emocijas ir svarīgākas par Dabas varenību.

Atgriežamies pie fiziskā ķermeņa. Cilvēks var mierīgi dzīvot balstoties tikai uz četriem ķermeņa pieprasījumiem un jāsaka, daudzi tā arī dzīvo. Apmierinot tikai sava ķermeņa primārās vajadzības. Bet vai visiem ar to pietiek?

Ja esam te – ķermeņa līmenī, ja asociējam sevi tikai ar ķermeni, tad dzīvojam primitīvu dzīvniecisku dzīvi un tā daži var uzskatīt, ka dzīve ir izdevusies. Šajā gadījumā dominē visas tās īpašības, kas būs vērstas tikai uz primāru izdzīvošanu – sakāpināts egoisms un iešana pār citu galvām lai sasniegtu sev vēlamo attiecas tieši uz šo, viszemāko, primāro līmeni jeb – ja gribi izdzīvot, cīnies un uzvar spēcīgākais...

Lai piepildītu savu ķermenisko komfortu, cilvēks cenšas rada dažādas lietas, jo viņa apziņa ir vērsta uz izdzīvošanu. Lai pabarotu savu ķermeni eksistē lauksaimniecības nozares, pārtikas ražošanas nozare, tirgus utt. Karotes, dakšas, kastroļi, bļodas un plītis... BET tas jau ir nedaudz augstāks līmenis. Mēs neēdam tikai olbaltumus, taukus, cukurus un dažādus vitamīnus – mums ir vajadzīgas garšas. Garša vairs nebūs tikai ķermeniskā vajadzība! Piemēram mums katram saldējums šītīs garšīgāks, ja to pasniegs restorānā, zelta trauciņā, nekā tas pats saldējums porcelāna bļodiņā uz iemīļotā dīvāna pie TV ekrāna.

Lai apmierinātu drošību un miegu – mājas, atslēgas, mīksti dīvāni un citas komforta lietas. Vai, ja cilvēkam ļoti nāk miegs, viņš nevar gulēt tur kur pagadās? Var!!! Vai, ja cilvēkam ir izsalkums, viņš nevar ēst to, kas ir??? Var!!!

Ja nevari gulēt uz esošā matrača un tev ļoti vajag jaunu, ērtāku – tas nozīmē, ka tev miega ir par daudz un tu jau sāc ar to spēlēties un atpūtu izmanto ļaunprātīgi. Tas pats par ēdienu – ja tu negribi ēst to, kas tev ir, bet meklē ”kaut ko garšīgu” – tu neesi izsalcis UN tādā veidā abos šajos gadījumos tu nodari savam ķermenim kaitējumu. Savukārt tas samazina tavas veselības resursu un tavas dzīves ilgumu. Ko darīt? Kontrolēt savus jūtu orgānus un pārstāt tiem vergot – pārstāt vergot savam prātam.

Nu un Vairošanās jeb dzīvības turpināšana – tagad eksistē sksa kults, kas tiek praktizēts. Viss pakārtots seksam, ēšanai, fiziskām ērtībām, drošībai... Tas arī visu izsaka kādā apziņas līmenī cilvēce šobrīd dzīvo.

Viss, kas balstās uz šīm četrām prasībām, ir saistīts ar materiālo pasauli un jo labāk to sev nodrošinām, jo vairāk uzskatām, ka cilvēce progresē.

Vai cilvēks dzīvo tikai no matērijas? Kādas ir versijas? (Ja cilvēks dzīvotu tikai no matērijas, tad šobrīd cilvēcei vajadzētu būt laimīgākai kā jebkad iepriekš. Kā arī, ja laimi sagādātu tikai matērija, tad nebūtu nepieciešamas ”garšu laboratorijas”. Vai garša ir materiāla? Edam tikai olbaltumus, ogļhidrātus, taukus un esam laimīgi? Nē, mums vajag garšas. Tās ir saistītas ar atmiņu, emocijām, nostaļģiju utt. Un tā vairs nav matērija.

Smalkais ķermenis ir cilvēka daļēji redzamā daļa. Daļēji redzama tādēļ, ka ir zināmas metodes kā mēs klasificējam cilvēka raksturu. Neredzamas paliek emocijas, kuras neizpaužam un sajūtas, kuras pat paši reizēm nespējam saprast un aprakstīt. Jāpiebilst, ka ne tikai cilvēka raksturu mēs redzam. Tiem, kam ir dzīvnieki, tie zinās teikt, ka katram mājdzīvniekam ir savs raksturs. Tāpat arī augiem ir savs raksturs. No šejienes arī tas, ka piemēram, kādam tomāti ir mīļākie dārzeņi, bet citam tos labāk pat nepiedāvāt. Tas ir atkarīgs no raksturiem. Cilvēka raksturs nesader ar tomāta raksturu, tādēļ arī cilvēks labāk izvairās no šī dārzeņa.

Smalkā ķermeņa prasības: informācija, jūtas, emocijas, garšas, smaržas, taustes, dzirdes… Smalkajam ķermenim ir nepieciešams radoši izpausties. Tādēļ visi cilvēki ir radoši un visi cenšas izpausties – katram ir sava metode un kni’fiņi, kā šo prasību apmierināt!

Dzīvē tas izpaužas šādi: Kā iet? Kas jauns? Lasam avīzes, skatamies TV raidījumus, filmas, klausāmies viens otru, radām mūziku, mākslas darbus, daram sev iemīļotas lietas. Kas ir tas “SEV” jeb “ES”? Roka?, Kāja? Vēders? Kāds varētu teikt, ka vajag apmierināt vēderu… bet tas nebūs gluži pareizi, jo jūsu kuņģim ir absolūti vienalga kāda veida pārtiku jūs tur ieliekat – viņš nodarbojas tikai ar savu tiešo funkciju – pārtikas pārstrādāšanu. Kāds varētu teikt, ka ēdiens vajadzīgs garšas kārpiņām – un arī tā nebūs patiesība. Garšas kārpņas ir tikai instrumenti, kas fiksē garšu. Kam tad tas viss ir vajadzīgs? Tas viss ir vajadzīgs prātam! Prāts pieņem to, kas patīk un atstumj to, kas nepatīk! Gribu, negribu, patīk, nepatīk. 

Tāpat, lai apmierinātu smalkā ķerneņa prasības, eksistē skolas, masu mēdiji, internets, bibliotēkas, koncertzāles, izstādes, teātris, kino, interešu klubi. Un arī šobrīd jūs šeit esat SMALKĀ ķermeņa pieprasījuma pēc.

Smalkais ķermenis “ĒD” informāciju! Ar kādu barību barojam ķermeni – tā viņš mums kalpo, tā izskatās un tā jūtas fiziskā nozīmē. Ar kādu barību barojam smalko ķermeni, tādu reakciju viņš mums dod pretīm. Ar kādu barību barojam dvēseli (ja vispār barojam), tādu reakciju viņa mums dod pretīm.

Tā vien šķiet, ka te jau ir ieķauts viss un kas gan vēl cilvēkam būtu vajadzīgs?

Fizisko ķermeni izzina fizioloģija, anatomija un bioloģija

Garīgo ķermeni izzina psiholoģija

Vai ar to viss ir izteikts?

Kas vēl?

Vēdas uzskata, ka ir vēl smalkākas prasības, kas rodas no kaut kā cita, kas atrodas ārpus fizioloģijas un psiholoģijas.

Dvēsele jeb APZIŅA jeb visur esošais enerģētiskais lauks, enerģija, kas piepilda matēriju ar dzīvību. Šai enerģijai piemīt neaptverams spēks, tā nav lineāra un nav pakļauta laikam, tādēļ mēs visi tiecamies uz dzīvi. Dvēselei nav nāves pieredzes.

To var saprast tad, ja salīdzinām apziņu ar matēriju – matērija ir bezgalīga un tai ir milzu potenciāls, bet tai nav spējas attīstīties, tai nav iekšējo īpašību, kas ļautu tai pašsaglabāties.

Dvēsele ir mūžīgais dzīvās būtnes aspekts, kur tanī pat laikā fiziskais un smalkais ķermenis ir pakļauts nemitīgām izmaiņām.

Dvēsele jeb APZIŅA – intelekts, kas ir atkarīgs no apziņas līmeņa kādā cilvēks atrodas. Šī daļa ir sarežģīta un priekš nesagatavota cilvēka grūti uztveram, BET tā nav mazsvarīga.

Kādas tad ir dvēseles prasības? SAT (mūžība, mūžīgais ritms) ČIT (mūžīgās zināšanas) ANANDA (mūžīgā svētlaime)

Pirmais dvēseles pierasījums ir mūzīgais ritms. Mēs ikviens esam saskārušies ar to, ka mums ir pieprasījums pēc kaut kā tāda, ko materiālā daba mums piedāvāt nevar.

Mums visiem ir savas zināmas materiālās vērtības un tās mēs cenšamies sasniegt, bet tās sasniedzot, saprotam, ka kaut kā vēl pietrūkst un mēs atkal sākam plānot jaunus mērķus, ko sasniegt materiālajā plānā un tas turpinās nepārtraukti. PILNVEIDOŠANĀS... mēs cenšamies pilnveidot savu dzīvi. Vai tas ir fiziskā ķermeņa pieprasījums? Nē! Vai tas ir smalkā ķermeņa pieprasījums – arī nē.

Nemitīgi meklējumi un nemitīga stabilitātes radīšana – un nekad neiestājas tāds miera stāvoklis, kad varam teikt – viss – tagad man ir tas ko vēlējos un vairāk man neko nevajag.

Atšķirība starp smalko ķermeni un dvēseli jeb apziņu ir tajā, ka dvēsele tiecas uz mūžību, bet smalkajam ķermenim ir pieredze, ka kaut ko var nākties zaudēt... Smalkais ķermenis jūt sāpes par tuva cilvēka zaudēšanu, bet Dvēsele saprot, ka nekas nav zaudēts, ka viss turpinās, ka nāves nav. Viņa turpina tiekties uz mūžīgu laimi, kuru tai neļauj izjust ierobežotais ķermenis un emocionālais smalkais ķermenis.

Otra dvēseles vajadzība ir ZINĀŠANAS un tās nav tās zināšanas, kas ir nepieciešamas smalkajam ķermenim vai fiziskajam ķermenim. Te runa ir par mūžīgajām zināšanām – GARĪGAJĀM ZINĀŠANĀM, kas tālu pārsniedz ikdienas dzīves lietas un notikumus. Šīs zināšanas mums dod atbildes uz jautājumiem, kas nav saistīti ar matēriju.

Būtībā te ir runa par dzīvības jegu un nozīmi.

Trešā dvēseles vajadzība ir svētlaime. To var sasniegt tad, ja viss iepriekšējais ir harmonijā.

Mūžigā laime, mūžīgās zināšanas un mūžīgā dzīvošana.

Lai cilvēks dzīvotu priekā un laimē, visiem šiem trīs ķermeņiem ir jādzīvo harmonijā – visiem ir jābūt labi ”pabarotiem” un aprūpētiem. Nekas nenotiek tāpat vien – ir iemesls kādēļ mums ir matērija, emocijas un jūtas un ir arī tas, kas to visu uztur pie dzīvības, jeb nodrošina ar enerģiju. Mēs nevaram atteikties no kāda fiziskā ķermeņa, mēs nevaram atteikties no jūtām un emocijām, un nevaram atteikties no dvēseles – cilvēks ir šo visu komponentu savienojums.

Izpratīsi sevi, izpratīsi pasauli

Informācija, kas šeit būs dota, ir smelta no ļoti senām grāmatām. Tās vienā vārdā tiek dēvētas par Vēdām. Vēdas ir pierakstītas nedaudz vairāk kā 5000 gadu atpakaļ un glabājušās Indijā. Bet ļoti svarīgi ir zināt, ka tās nav Indiešu Vēdas, kā tas tiek kļūdaini uzskatīts. Vēdas nepieder nevienai tautībai, nācijai, rasei vai reliģijai. Vēdas nav reliģija – tā ir zinātne! Vēdas ir Visuma Likumi jeb Likumi par Absolūto Patiesību. Tās bija pierakstītas sanskrita valodā, kas ir senākā, cilvēcei zināmā valoda. Šobrīd šī valoda tiek uzskatīta par mirušu, tieši tāpat kā latīņu valoda. Kā zināms latīņu valoda ir saglabājusies medicīnā, to izmanto medicīnisko terminu un medikamentu nosaukumos, bet sanskrits ir saglabājies tikai Vēdu rakstos. Lai iemācītos sanskritu mūsu laikmeta cilvēkam ir nepieciešami vairāk kā divdesmit gadi, jo šī valoda ir sarežģīta. Ir divu veidu sanskrits – sarunvalodas sanskrits un rakstu sanskrits, kas viens no otra nedaudz atšķiras. Šo sarežģīto valodu bija viegli apgūt iepriekšējo laikmetu cilvēkiem, jo viņu atmiņa un uztveres spējas bija nesalīdzināmi augstākas kvalitātes, lai neteiktu pasakaini augstas spējas. (Jāpiebilst, ka te neiet runa par akmens laikmeta cilvēkiem.) Tādēļ arī kādreiz nevajadzēja grāmatas, jo viss, ko cilvēks bija dzirdējis, automātiski palika atmiņā. Cilvēks precīzi, vārds vārdā varēja atstāstīt dzirdēto informāciju. Kādēļ tas tā, to mēģināšu saprotami izskaidrot tālākā „blogošanas gaitā”. Tad, kad cilvēka atmiņa kļuva neprecīza, tika pierakstītas Vēdas. Vārda „Veda” tiešais tulkojums no sanskrita valodas, nozīmē Zināšanas. Vārds Vēdas ir pazīstams ne tikai Indijā, bet arī mūsu kaimiņu zemē Krievijā. Šobrīd pasaulē ir pazīstamas arī Krievu Vēdas. Nosaukums Krievu Vēdas ir radies tikai tādēļ, ka šie raksti ir atrasti mūsdienu Krievijas teritorijā, bet arī Šīs Vēdas nedrīkst uzskatīt par kādas konkrētas nācijas Vēdām, jeb zināšanām. Krievu Vēdas tiek datētas ar vēl senāku laiku un tas ir aptuveni 7000 gadi. Atšķirībā no tā saucamajām Indijas Vēdām, šīs bija pierakstītas rūnās un satītas kamolos. Vārdi bija veidoti no diegiem, līmētas rūnu formas un kad tās bija ieguvušas formu, šie diegi, jeb nu jau vārdi tika satīti kamolos. Lai tos izlasītu, bija nepieciešams attīt kamolu un tad varēja lasīt tekstus. Šīs, kamolos satītās Vēdas ir gandrīz identiskas ar Indijas Vēdām informācijas ziņā. Gandrīz visi termini, vārdi un nosaukumi ir tādi paši kā Indijas Vēdās, tikai Krievu Vēdas satura apjoma ziņā ir krietni mazākas un diemžēl tām nav zināms autors, jeb tas, kas šīs rūnu Vēdas ir pierakstījis. Savukārt, Indijas Vēdas ir rakstītas uz palmu lapām grāmatu formā un tām ir zināms autors. Jāpiebilst interesants fakts, ka sanskrits ir ļoti līdzīgs slāvu valodai un kā zināms, slāvu valoda pieder indoeiropiešu valodu grupai. Piemēram, vārdu Veda, krievu valodā tulko, kā ведать – zināt, piemēram vārds ведьма – ragana, sanskritā nozīmē Ved – zināt Ma – māte. Tātad, zinošā māte. Vai, vēl viens piemērs – ведущий – vadošais, galvenais, dzenošais. Arī skaitļa vārdi ir līdzīgi kā krievu valodā.

Šīs visas līdzības apliecina tikai to, ka šī Vēdiskā kultūra, jeb Vēdu zināšanas ir bijušas izplatītas visā pasaulē un pilnīgi visiem tā laikmeta cilvēkiem tās bija zināmas. Tieši tā ir rakstīts Vēdās jeb Visuma likumos.

Viss, ko mēs redzam un arī tas, ko neredzam, visi Visuma likumi ir Vēda. Zināšanas, kas ir balstītas uz Dabas likumiem.

Piemēram, kā jums šķiet, vai amerikāņi mirst? Skaidrs, ka mirst! Bet, vai Indijā cilvēki mirst? Protams! Mirst gan Latvijā, Krievijā un Ķīnā, cilvēki mirst visur! Kā jums šķiet, vai tie, kas netic nāvei, arī mirst? Nu, protams, arī viņi mirst. Tas nav atkarīgs no ticības, tas nav atkarīgs no tautības vai kultūras. Cilvēki mirst visur, jo tāds ir dabas likums un tās arī ir Vēdas. Šie Visuma likumi atspoguļojas katrā dzīvās būtnes ķermenī. Tas nozīmē, iepazīsti sevi, iepazīsi visu pasauli.

Vēdas ir milzīga apjoma zināšanas, kas sevī iekļauj pilnīgi visas zinātnes nozares. Filozofiju, psiholoģiju, kosmoloģiju par Visuma uzbūvi, medicīnu, kas ir jau pazīstama kā Ajūrveda, astroloģiju, kas saucas Džjotiš, karamākslu, tāpat ir zinātne, kas māca kā pārvaldīt valsti un visas pārējās nozares. Manu interesi, jau vairāku gadu garumā ir piesaistījusi zinātne par pašu cilvēku, tā uzbūvi, dvēseli, attiecībām un visu, kas ar to saistīts. Sanskritā šī zinātne saucas Atma Tattva – tā ir atslēga uz visiem dzīvās būtnes darbības virzieniem, kas ļauj izprast problēmas un to cēloņus.

Katrs sevi cienošs cilvēks, kaut reizi ir uzdevis jautājumus – Kas es esmu? Ko es te daru? Kāda ir mana sūtība? Kādi ir mani uzdevumi? Vai fiziskā ķermeņa nāve ir baigas?

Zināšanās, jautājums bez atbildes nepaliek! 

Četras sievas

      Kādam cilvēkam bija četras sievas. Savu pirmo sievu viņš ļoti mīlēja, mīlēja vairāk par visu pasaulē, rūpējās par to, gāja ar to sabiedrībā un lepojās. Otro sievu viņš arī ļoti stipri mīlēja, bet vienmēr centās to slēpt, tikai reizēm to parādīja sabiedrībai, baidoties, ka kāds to varētu viņam atņemt. Savukārt savu trešo sievu viņš cienīja, reizēm ar to strīdējās reizēm bija pacietīgs, reizēm uz to dusmojās. Tomēr visas trīs sievas bija rūpīgas un gādīgas, viņas pildīja pienākumus, sava vīra norādījumus un centās būt vajadzīgas. Savukārt savu ceturto sievu viņš pat neievēroja, maz kontaktējās un pat tā īsti nepazina. Arī šī sieva darīja visu, lai savam vīram izpatiktu un kalpoja ar vislabāko godbijību. Viņa bija klusa un neuzbāzīga.

      Tā gāja laiks un vīrs kļuva vecs, un viņa nāves stunda bija tuvu. Jūtot aiziešanas brīdi, vīrs aicināja pie sevis pirmo sievu un sacīja: „Mīļā, mans laiks ir pienācis, bet es tik ļoti mīlu tevi, ka nevaru aiziet bez tevis – vai tu man nāksi līdzi?” „Paldies, ka par mani tā rūpējies, bet ar tevi iet nevaru, jo mēs esam tik dažādi un man, cits ceļš ejams!” sacīja pirmā sieva. Vīrs jutās pievilts un aizvainots: „Es tevi mīlēju, tik ļoti gādāju par tevi, saudzēju un rūpējos, bet tu tagad man atsaki...” Tad vīrs vērsās pie otrās sievas: „Vai tu man nāksi līdzi?”, bet otrā sieva atbildēja: „O, nē mīļais, man ir cits ceļš ejams un es jau zinu pie kā došos tālāk, paldies, ka mani uzturēji un gādīgs biji, bet nē, es ar tevi neiešu.” Vīra izmisums palielinājās. Vīrs ķērās pie pēdējās cerības un jautāja savi trešajai sievai: „Varbūt tu varētu nākt man līdzi? Man vienam bail doties nezināmajā.” „O, nē, mīļais, es izdarīšu visu nepieciešamo, lai parūpētos par tavu apbedīšanu, lai nokārtotu formalitātes, bet es nebūšu ar tevi kopā, man citi pienākumi un atbildība, tā, ka nekā!” Vīrs ieslīga lielās skumjās, bailēs un depresijā, kad pēkšņi viņš izdzirdēja klusu balsi: „Es iešu ar tevi!” „Kas tu esi?”, neticīgi pajautāja vīrs. „Es esmu tava ceturtā sieva.” Vīrs iepleta acis un izbrīnīts skatījās uz savu ceturto sievu un bija kauna un neziņas pārņemts. „Tad lūk, par kuru sievu man vajadzēja rūpēties visvairāk, bet es tevi pat nepamanīju un biju par tevi vispār aizmirsis.” Bet, sieva maigi sacīja: „Neuztraucies, es biju ar tevi kopā arī tad, kad tu mani nepamanīji, būšu kopā ar tevi arī tagad, pavadīšu tevi un darīšu visu lai tev nebūtu jābaidās.” 

      Par ko tad īsti ir stāsts? Nē, tas nebūt nav par nepateicīgām sievietēm un pat nav par ģimenes dzīvi. Kas bija šīs sievas? Pirmā – paša vīra ķermenis kura cita daba un citi ceļi. Otrā – nauda un īpašumi, kas jau norakstīti un uz kuriem tīko palikušie radi. Trešā – radi un draugi, kas reizēm nāca un reizēm gāja, sagādāja ciešanas un prieku un kuriem savas ģimenes, bērni un saistības. Ceturtā – dvēsele. Visu dzīvi cilvēks rūpējas par savu ķermeni, mantu un radiem un viņam šķiet, ka tieši šīs ir tās trīs lietas, kas viņam sagādās apmierinājumu un laimi, bet par savu visdārgāko viņš aizmirst. Par to viņš atceras nāves brīdī, kad viss ir nokavēts un viņam atkal un atkal nākas ieraudzīt realitāti. 
      Dvēsele ir tā, kas sevī glabā laimi, kuru cilvēks tik izmisīgi meklē ārpasaulē. Vēdas norāda, ka apmierinot dvēseli, var sasniegt laimi. Apmierināt dvēseli var tikai ar garīgu „barību”. Vēdas ir garīgā barība, kuru baudot cilvēks kļūst laimīgs. Vēdas ir zināšanas, šīs zināšanas ir mūžīgas un nemainīgas. Dvēsele ir tā, par kuru ir jārūpējas visvairāk un godprātīgāk, jo tā būs vienīgā, kas nemirs! Vēdās teikts – dvēsele nekad nav dzimusi un nekad nav mirusi, to nevar iznīcināt ne ar kādiem ieročiem, dvēsele ir mūžīga. Dvēseli nevar iznīcināt, bet to var pazudināt. Pazudinātai dvēselei būs ilga dzīve tumsībā. Tumsība nav Bībelē aprakstītā elle. Tā ir elle, ko dvēsele izcietīs uz Zemes, kad savas neziņas pārņemta, tā būs spiesta iemiesoties jaunā, bet zemākas kārtas ķermenī. Nezināšana neatbrīvo no atbildības! 

Kas ir cilvēks un kāda ir viņa atbildība, kas ir zemāki un augstāki ķermeņi, kas ir elle uz Zemes un kas darāms, lai dvēsele netiktu pazudināta - par to turpmākajos žurnāla rakstos. 

Brīvā izvēle. Prāts. Saprāts.

Zināšanas, kādēļ tās vajadzīgas? Ir taču labi dzīvot tāpat, neko nemainot, neko nemeklējot. Tomēr šī pozīcija liek aizdomāties par ceļu satiksmes negadījumā notriektu cilvēku, kas guļ zemē ar lauztiem kauliem un asiņo. Ārsts vēlas viņam palīdzēt, bet lai to izdarītu, cietušais ir jānogādā slimnīcā. Kā jūs jūtaties? Es jums tagad uzlikšu apsējus. O, nē, man viss kārtībā, tikai neaiztieciet mani. Cilvēks guļ uz ielas, asiņo un apgalvo, ka viņam viss kārtībā un nevajag viņu aiztikt. Skaidrs ir viens, ka kustinot cietušo, ārsts viņam sagādās vēl lielākas ciešanas un sāpes, iespējams būs nepanesamas. Kā tad būitu pareizāk? Atstāt cilvēku viņa ilūzijā, vai tomēr neraugoties uz viņa sāpēm, nogādāt viņu stacionārā un salikt kopā salauztos kaulus?

Saprātīgs cilvēks zinās pareizo atbildi, tādēļ arī raksts būs tieši šiem, kas izprot, ka ir Zināšanas, kas var palīdzēt.

Tātad, Zināšanas ir nepieciešamas, lai mēs apjaustu, ka ir problēmas un atrastu to iemeslus, ciešanas, kas ir cilvēka iekšienē, personības iekšienē. Esam paraduši meklēt problēmu iemeslus sabiedrībā. Bet te runa nebūs par naudu, ekonomiku vai politiku. Problēmu iemesls nebūt nav šajos ārējos faktoros. Problēmu cēloņi ir jāmeklē iekš savas personības. Ne velti iepriekš minēju, ka dzīvojam apmānīto meļu pasaulē. Mūs ir vienkārši apmānīt! Ja jūs neprotat skaitīt, tad jebkurš tirgotājs jūs apmānīs visai vienkārši. Tieši tāpat ir ar visām citām mūsu dzīves jomām.

Reizēm cilvēki saka – lūk, ir trešā pasaules vara, tie tad arī pie visa vainīgi, viņi mūs māna un rada mums ciešanas. Tāpat arī priekšnieki mūs māna, vīrs māna, sieva krāpj, kas arī ir apmāns, draugi pieviļ un vietējā vara melo, krāpj un pazemo mūs. Te rodas jautājums, kāpēc tā notiek, ka ikviens var mūs viegli apmānīt? Kāpēc mēs ļaujam vazāt sevi aiz deguniem? Kāpēc es esmu zaudējis šīs zināšanas, kas ļauj redzēt patiesību? Kāpēc es neatšķiru kas ir labs un kas slikts?

Ja cilvēkam ir zināšanas, viņu taču nav iespējams apmānīt. Runa būs tieši par to, par personību un iemesliem kādēļ nokļūstam vienā vai citā ciešanu situācijā un par to, kā šīs situācijas atpazīt un kā tikt brīvībā.

To, ko es aprakstīšu šinī emuārā, šinī, iepriekšējos un nākamajos rakstos, nevar izdomāt, viss ko rakstu, es smeļos senajos Vēdu rakstos, kas saglabājušies Indijas, Krievijas, Latvijas, Skandināvijas un citos reģionos. Raksti, kas daudziem šķiet nevajadzīgs sentiments, tomēr tie, kas tos kaut nedaudz apguvuši, atpazīst dzīves Patiesības, ierauga Likumus, kas darbojas nevainojami miljoniem gadu virs Zemes. Vēdas ir Likumu Likums, kuru nezināšana neatbrīvo no atbildības jeb sekām. To, ka tas tā ir, nebūs grūti pierādīt, kaut arī tas nav mans mērķis. Mans mērķis ir nevis pierādīt, bet parādīt virzienu un zināšanu avotus, kas pavērs skatu uz dzīvi pavisam no cita redzes leņķa.

Kādreiz Vēdiskās zināšanas bija pieejamas ikvienai dzīvai būtnei mūsu Visumā. Nomainoties laikmetiem, mainās arī enerģiju ietekmes, kas savukārt ietekmē vērtību zudumu un tumsības pārsvaru. Mums ir gadījies iekļūt šī laikmeta ritenī, bet tas nenozīmē, ka mums ir pienākums tam pakļauties un nepretoties tumsības varai. Vēdas ir zināšanu kultūra. Vēdas ir zināšanas. Visas zināšanas visumā ir Vēdas. Latviešiem šis vārds ir saglabājies kā „vieds”. Latvieši zinošu cilvēku sauc par Viedu un tā nav nejaušība. Dabaz izzināšana, cilvēka izzināšana, kosmosa un smalko pasauļu izzināšana, jeb izzināšanas un pašapziņas process, tas viss ir Vēdas. Tāpat Vēdās ir visa veida zinātnes, medicīna, astroloģija, politika, karamāksla, kustību māksla, savstarpējo attiecību māksla un pat arhitektūra un zinātne par kodolenerģiju. Šīs visas zināšanas ir vajadzīgas, bez tām laikmetīgā pasaule nevar eksistēt. Tie ir likumi, kurus ievērojot sabiedrība var dzīvot laimīgi. Tomēr mūsu laikmets ir visai nežēlīgs un trīs spēku ietekme dara savu, tādēļ likumi tiek ignorēti, bet tanī pat laikā sabiedrība alkst Laimes un nesaprot kādēļ ir tik daudz ciešanu.

Senās zinātnes ir palikušas nepārspētas un izgājušas caur laiku laikiem, saglabājot likumu stingrību līdz pat mūsdienām. Dzīvo pēc likuma un tava dzīve kļūs labāka, to iesaka Vēdas. Laime bez zināšanām nav sasniedzam, tā apgalvo Vēdas.

Atcerieties Vasņecova gleznu "Витязь на распутье" ? Uz akmens bija uzraksts kas vēstīja par to, kas sagaida izvēloties kādu no trim ceļiem. Trīs ceļi, tumsība, kaislība un skaidrība. Izvēlēsies pirmo ceļu, beigts būsi, izvēlēsies otro, sievu dabūsi, bet ja izvēlēsies trešo, bagāts būsi.  Tieši tas pats princips ir Vēdām, kas parāda ceļus un paskaidro kas sagaida nonākot galapunktā. Mēs savā izvēlē esam brīvi, kādu ceļu izvēlamies, tādu arī ejam ar visām no tā izrietošajām sekām.

Cilvēks, tas ir mazs Visums un dzīvo viņš lielajā Visumā. Cilvēks ir uzbūvēts, ja tā drīkst teikt, pēc tā paša plāna un līdzības. Tieši tas arī Bībelē minēts, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Daudzas reliģiskās tradīcijas Dievu raksturo dažādi un mūsu sabiedrībai ir radies visai miglains un jāsaka, arī visai dīvains un neizprotams priekštats par to, kas tad īsti ir Dievs. Tieši šī iemesla dēļ cilvēkam arī nav skaidrs, kāds tad īsti ir tā ģīmis un kas ir tā līdzība. Vēdas to skaidro saprotamā veidā un izprotot šo raksturojumu, kļūst skaidrs par to, kādi tad esam mēs paši.

Cilvēks – miniatūra Dieva kopija un jau sākot ar to, ka viņš vēlas un rada. Cilvēks raksturojuma un īpašību ziņā neatšķiras no Dieva, viņš atšķiras tikai kvantitātē. Kā arī cilvēku ierobežo viņa fiziskais ķermenis. Garīgajā pasaulē dvēselei ir pavisam citas iespējas, bet par cik esam izteikuši vēlmi izbaudīt materiālo pasauli, jārēķinās ar tās likumiem un ierobežojumiem. Bieži vien cilvēks sliecas pārprast aprakstīto līdzību ar Dievu un vēlas sevi uzskatīt nevis par Dieva daļiņu, bet gan par pašu Dievu. Te es minēšu piemēru, kas iespējams radīs priekšstatu par Dieva un cilvēka līdzību. Mēs visi zinām kas ir Saule un visi to esam redzējuši. Tāpat mēs visi esam redzējuši kā saules stari iespīd mūsu logos un dod siltumu. Saules stari ir daļiņas no Saules, bet pati Sauli ir miljoniem kilometru attālumā no mums. Ja mūsu logā iespīdēs pati Saule, ne tikai no mūsu mājas nekas pāri nepaliks, bet ar;i no planētas Zeme, nekas pāri nepaliks. Tādēļ nevar teikt, ka logā iespīdēja saule, precīzāk būtu teikt, ka logā spīd Saules daļiņas. Tāpat arī cilvēks ir tikai niecīga daļiņa no Dieva un daudzās tradīcijās to tā arī sauc, par dievišķu būtni.

Dievišķa būtne, tas ir skaisti, bet līdz tam vēl ir jātiek. Domāju, ka pirmais ar ko būtu jāsāk sevi iepazīt, ir tas, kās es esmu un kādā ķermenī atrodos.

Kāda ir cilvēciskās būtnes struktūra? Pie malas liksim anatomiju, to mums māca skolā. Zinām no kā sastāv materiālais ķermenis, nu vismaz lielākā daļa to ir izzinājuši, bet kas tad cilvēkam vēl ir bez materiālā ķermeņa un pats galvenais kā tas viss darbojas?

Visas cilvēciskās būtnes savā pamatuzbūvē ir vienādas, neatkarīgi no nacionalitātes, reliģiskās piederības, ādas krāsas, kultūras vai uzskatiem. Apskatīsim cilvēka funkcijas. Lai arī sākotnēji tas var šķist nelietderīga nodarbe, jo katrs vismaz nedaudz nojauš savas funkcijas. Bet, nu es atļaušos tajā iedziļināties un izstāstīt Vēdisko skatījumu uz cilvēka struktūru un funkcijām.

Tātad, funkcionāli cilvēkam ir jūtu orgāni. Ir divi jūtu orgānu „komplekti” – divi pa pieci. Pieci jūtu orgāni izziņai, jeb pasaules uztveršanai, jeb vēl citiem vārdiem sakot, pieci instrumenti ar ko mēs mācāmies pasauli. Un pieci darbības orgāni. Tas arī ir cilvēka ķermenis, tā ļoti vienkāršoti to uztverot.

Zināšanu apgūšanas instrumenti ir tie ar ko es skatos, dzirdu, taustu, ostu un garšoju.

Un pieci darbības instrumenti ir runas orgāni, rokas, kājas, ānuss un ģenitālijas. Šeit viss varētu būt skaidrs ikvienam, jo katrs zina šo darbības orgānu funkcijas. Šie arī ir jūtu orgāni, tikai tiem ir aktīvas darbības funkcijas. Abi orgānu komplekti ir viens ar otru cieši saistīti. Piemēram, bērns skatās (redzes instruments) uz viņam iepatikušos mantiņu, kas atrodas cita bērna rokās. Gribu! Acis redz, kājas iet klāt, rokas ņem, bet tur pretestība, jo otrs bērns nedod, tad tiek lietā likts nākamais instruments – balss. Tādā veidā bērns vēlas panākt savu. Viss ir skaidrs, bet ir nianse. Kas ir tas, kas vēlas? Tās nav nedz acis, jo viņu vienīgā funkcija ir redzēt, tās nav kājas, tās nav rokas un arī tā nav balss, šiem orgāniem ir tikai savs konkrēts uzdevums, bet nav vēlmju. Kam tad pieder vēlmes?

Jūtas ar jūtu orgānu palīdzību klejo jūtu objektos un kaut ko izvēlas un katram no mums ir labi zināms tas, ck spēcīgas var būt jūtas un cik ļoti liels spēks ir nepieciešams, lai tās apturētu. Vēdās jūtas tiek salīdzinātas ar nevaldāmiem zirgiem. Redzes jūtas klejo formās, skaņas jūtas klejo skaņās, ožai vienmēr gribās sajust kādu smalku, patīkamu aromātu, garša – kas tad to nezina, kur klejo garša. Visi jūtu darbības orgāni reaģē uz vēlmēm un visi kā viens atrodas ķermeņa ārpusē, lai būtu ērtāk uztvert pasauli.  Kas ir tas, kas atrodas virs jūtām? Kas ir tas, kas to visu novērtē? Nē, tās nav smadzenes. Smadzenes ir anatomija un šodien anatomija lai pastāv pie ratiem. Smadzenes ir mūsu bioloģiskais dators un ir kāds, kas šo datoru pārvalda un ar to strādā. Te runa ir par prātu un saprātu. Tātad smadzenēs ir prāts, nu reizēm gadās, ka tā prāta arī nav. Ar to taču katrs būs dzīvē saskāries, bet tas jau cits stāsts. Tātad, palikšu pie tā, ka prāts tomēr ir un viņš aktīvi darbojas.

Tātad prāts. Kas tas ir un kādas ir tās funkcijas? Te lielākai daļai gribēsies pārtraukt lasīt, jo šķiet, ka turpinājums būs sarežģīts un neizprotams. Jo, kas gan spēj saprast prātu, kas gan tur viss nenotiek. Kombinē un veido, uzkrāj kaudzēm informācijas, apstrādā un miksē, vēlas un prāto, un kas tik tur vēl cits nenotiek... Tomēr viss nav tik sarežģīti. Prātam ir tikai divas funkcijas un tās ir visai vienkāršas: viņš no jūtā pieņem to, kas ir patīkams un atstumj to, kas ir nepatīkams. Tās ir vienīgās prāta funkcijas. Iepriekš uzskaitītais ir tikai palīglīdzekļi, lai varētu izpildīt šīs divas svarīgās funkcijas. Prāts ir vienkāršs, patīk – gribu, nepatīk – negribu!

Tad nu raugoties tālā prāta darbībā secinām to, ka prāts nav īpaši gudrs, ja tā drīkst teikt. Ja lieta ir patīkama, bet ir kaitīga, prāts vienalga to vēlas, jo viņam nav funkcijas izvērtēt kas ir labs un kas ir slikts. Piemēram, jauns cilvēks pirmo reizi izdzer pudeli alkohola. Jūtas ir sajūsmā, prāts novērtē un saka, jā, tas ir patīkami, tagad katru dienu pa pudelei alkohola – labas sajūtas. Tomēr ir kaut kas tāds, kas ir augstāks par prātu. Ja šāda augstāk stāvoša instance nepastāvētu, tad visi pasaules ļaudis būti alkoholiķi, narkomāni un citādi jūtu un prāta vergi. Tomēr, cik redzam visapkārt, ir arī tādi, kas šīm „vājībām” nav nodevušies.

Tātad ir nākamais, augstāk stāvošais „sargs” – saprāts. Arī saprāta galvenās funkcijas nav visai sarežģītas. Saprātam ir spēja atšķirt labo no sliktā.

Piemēram, mazam bērnam ir liels klepus, jādod zāles, kas ir rūgtas un negaršīgas. Bērns pretojas, jo viņa prāts ir tas kas nepieņem šīs zāles, bet saprāts bērnam nav attīstīts, jeb precīzāk teikt, bērna saprāts nav aktīvs. To aktivizē vecāki. Pieminēšu tādu faktu, ka bērnam apmēram līdz 12 gadu vecumam bērns dzīvo uz vecāku enerģijas un izmanto vecāku saprātu, ja tā drīkst teikt. Līdz 12 gadu vecumam, bērns nenes atbildību par savu rīcību, to nes vecāki. Minētā dzīvošana uz vecāku enerģijas, nozīmē, ka bērns izjūt visas savu vecāku kļūdas un emocijas uz savas „ādas”. Bet tas ir cits stāsts un par to vēlāk, citos rakstos. Līdz tam vēl jānonāk.

Tātad, jūtas, to orgāni, prāts un saprāts. Kā viņi visi sadzīvo? To nu mēs uz esam izjutuši pilnā apmērā. Reizēm viss notiek harmoniski, bet reizēm rodas īssavienojums. Prāts vienu, jūtas otru, bet saprāts trešo. Tas, kas ņem virsroku, tā arī rīkojamies. Piemēram, jauns vīrietis izgājis pavasarī uz ielas. Skaistas meitenes īsās kleitiņās... Acis meklē formas, dod signālu prātam – o, jā, patīk un dārgās smaržas, deguns dod signālu prātam, o, jā, arī tas patīk. Prāts saka: „ej klāt pie meitenes, iepazīsties, varbūt tur kas sanāk!” Bet tad iejaucas saprāts un saka: „nedari tā, tev blakus stāv sieva!” Rodas kairinājums un līdz ar to arī aizkaitinājums, jo nevar dabūt to, ko prāts ir atzinis par labu esam. Ja saprāts ir vājš, bet prāts pārņem vadību, tad „kašķis” ar sievu garantēts, bet, ja saprāts ir savos uzdevumu augstumos, tad viss nostabilizējas un nerada lieku satraukumu.

Nākamais jautājums, kas rodas: „kas ir tas, kas nosaka saprāta un prāta stiprumu?” jeb „kāpēc vienam saprāts ņem virsroku, bet citam dominē prāts?” Te var tēlaini atbildēt ar austrumu parunas palīdzību: „Mūsos katrā dzīvo divi vilki – viens balts, otrs melns. Abi savā starpā nemitīgi plēšas. Kurš uzvarēs? Uzvarēs tas, kuru labāk barosim!” Tas nozīmē, ar ko barojam prātu un ar ko barojam saprātu, ko skatāmies, ko klausāmies, ko ēdam, kādā vidē uzturamies. Un te sākas cits, daudz dziļāks un informācijas ziņā daudz nopietnāks stāsts. Tas nākamajos rakstos. Viss, ko lasījāt iepriekš, ir tikai neliels ievads. Vēlu veiksmi un izturību sevis izzināšanā. Tas ne vienmēr ir tik viegli kā sākumā šķiet.

P.S.

Turpinājumos apsolu J tik līdz sievietes un vīrieša prāta un saprāta atšķirībām, kas ļaus saprast kādēļ mēs viens otru krāpjam, sāpinām, iepriecinām un cienām. Nedaudz pacietības un viss taps skaidrs J

Dzīvā būtne un Matērija

Mūsu visumā eksistē trīs objekti: Dievs, Dzīvās būtnes un Matērija.

Matērija – tas ir pirmpamats, kas nav apveltīts ar dzīvo enerģiju: zeme, ūdens, uguns, gaiss, izplatījums jeb telpa. Mūsdienīga cilvēka uztverei šīs vielas ir nedzīvi priekšmeti, jo tām nepiemīt prāts un saprāts, savukārt tās ir apveltītas ar savu katrai vielai īpašu un tikai viņai raksturīgu enerģiju, tādēļ daudzos traktātos arī šīs vielas tiek uzskatītas par dzīvām. Matērija nav mūžīga, tai ir sākums un ir beigas.

Dzīvās būtnes ir apveltītas ar dzīvības enerģiju, tie ir cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, augi, tiek uzskatīti par dzīvām būtnēm, jo tām ir saprāts un brīva griba. No visām dzīvajām būtnēm uz Zemes, cilvēks ir vissaprātīgākais, tādēļ tiek uzskatīts par Zemes valdnieku. Dzīvā būtne ir mūžīga, nekad nav dzimusi un nekad nemirst. Tas, ko esam raduši uzskatīt par dzīvās būtnes nāvi ir tikai ilūzija, jo nāve pienāk matērijai, kas šinī gadījumā ir dzīvās būtnes ķermenis. Dzīvā būtne turpina eksistēt.

Dievs, jeb Radītājs ir visu dzīvo būtņu un matērijas pirmsākums. Pats Dievs nekad nav dzimis un nekad nemirst, tas ir mūžīgs, tam nav nedz sākuma, nedz beigu. Viņš ir enerģiju kopums, kur enerģiju skaits un veidi ir bezgalīgi. Dievs nav matērija, tādēļ arī cilvēkam, kas vēlas to izzināt nākas tik grūti izprast Dievu. Lai arī Dievs nav matērija, viņš spēj materializēt savas enerģijas. Tieši tādā veidā mēs redzam materiālo dabu un jūtam to ar saviem materiālajiem jūtu orgāniem. Materiālā daba ir Dieva enerģijas iemiesojums. Dievs ir tik liels, mūžīgs, pilnīgs un piepildīts ar tīrām un dievišķām zināšanām, ka mēs to nespējam ieraudzīt un uztvert kopumā un tādēļ, mums nav priekšstata par Dieva formu. Tēlains piemērs: substance, kurā dzīvo zivis ir ūdens, bet ja kādai zivij izdotos uzdot jautājumu par to, kas ir ūdens, viņa to nespētu izskaidrot, jo tādēļ, ka viņa ir tik ļoti saistīta ar ūdeni, ka izskaidrot, kas ir ūdens, nebūtu viņas spēkos. Vai arī aplūkojot milzīgu gleznu, nekad neviens nespēs to uztvert pilnībā, ja stāvēs pus metra attālumā no tās. Lai to uztvertu, nepieciešams atkāpties vairākus metrus no gleznas un vērot to pilnībā.

Dievs ir tas, kas mums dod brīvību, tādu, kādu esam velējušies. Viņš ir tas, kas mūs aplaimo, Viņš ir tas, kas mums liek saskarties ar grūtībām, bet Viņš nav laimes vai grūtību autors – autori esam mēs paši, Viņš tikai izpilda mūsu vēlmes un rada iespējas tās realizēt materiālajā dzīvē tādas, kādas esam tās „pasūtījuši”. Par vēlmēm un to pasūtīšanu, piepildīšanos un nepiepildīšanos, nedaudz vēlāk, citos rakstos, jo tas ir atsevišķs un liels temats.

Par cik, Dievam nav rupja fiziska ķermeņa, Viņu uzskata par bezformīgu enerģiju. Tomēr, par cik visiem objektiem ir sava forma, tā ir arī Augstākajam Saprātam, jeb Dievam. Ja Viņam tādas nebūtu, tad viņu nevarētu uzskatīt par Pilnīgu un viņš būtu sev liedzis raksturojumu tādu kāds ir viņa attālajiem veidojumiem Visumā. Viņa tēls viscaur ir garīgs, tādēļ arī materiālajām jūtām un jūtu orgāniem ir netverams. Uztvert Dievu ir iespējams tikai ar smalko ķermeni līdz kam var nonākt ar Absolūto Zināšanu palīdzību.

Tikai materiālās dabas objekti veido jūtām uztveramu formu, savukārt dzīvajam būtnēm materiālās formas nav. Tomēr tās nav bezformīgas, tām ir garīga forma. Augstākais Saprāts jeb Dievs „kvalitātes” ziņā neatšķiras no dzīvajām būtnēm, lielā atšķirība starp Dievu un dzīvajām būtnēm ir kvantitatīvajā attiecībā, tieši tāpat kā Saule un tās daļiņas, kas silda Zemi. Saule ir dzīvā būtne ar savu formu un īpašībām, bet tās siltums un gaisma ko jūtam, ir Viņas enerģijas.

Cilvēks, lai arī ir garīga būtne, viņam ir materiālais ķermenis, kas ir sekas tam, ka atsevišķajai dzīvajai būtnei ir bijusi vēlme valdīt pār materiālo dabu. Šī vēlme ir piepildīta, tomēr par tās kvalitāti un kvantitāti nav atbildīgs Dievs. Tādā veidā mūsu garīga daba ir apslēpta, jeb pārklāta ar materiālo, rupjo formu.

Pēc savas dabas dzīvā būtne un tās materiālā forma ir pilnīgi atšķirīga pašos pamatos. Ķermeņi dzimst, aug un noveco. Veca cilvēka ķermenis krasi atšķiras no jaundzimušā ķermeņa, tomēr visas dzīves laikā, mēs jūtam kaut ko nemainīgu – sevis apziņa ir un paliek nemainīga. Tieši šī apziņa arī ir „ES”. „MĒS” esam apziņa, kas caurauž visu materiālo ķermeni. „MĒS” esam šī spēja just, vēlēties, domāt, darboties, mīlēt un ciest. Tad kad pametīsim materiālo ķermeni, šādu darbību un sajūtu ķermenim nebūs, matērija iznīks. Tā arī ir dzīves sajūtas būtības un šī sajūta ir mūžīga. Viņa nepārtraucas ne uz mirkli, pat nāves brīdī MĒS turpinām dzīvot.

Mēs sevi izpaužam caur šo materiālo ķermeni, komunicējam ar apkārtējo vidi, to uztveram un tai raidām signālus, tomēr mēs esam no tās atšķirīgi, tieši tāpat ka cilvēks ir atšķirīgs no savas mājas, kurā viņš dzīvo visu mūžu.

Dažādās dzīvības formas ir līdzīgas automašīnām, kas atšķiras pēc formas, krāsas, aprīkojuma, spējām, kvalitātes, izmēriem un funkcijām. Arī automašīnu ir radījis cilvēks liekot lietā savas vēlmes. Tieši tāpat ir ar dzīvās būtnes ķermeni. Dzīvā būtne pati sev pasūta ķermeni balstoties uz savām vēlmēm, kādu „mašīnu” sev uzražoja, ar tādu tagad jābrauc, līdz radīsies iespēja to nomainīt. Labo un ļauno „darbu” uzkrājums ir pielīdzināms bankas kontam, no kura var paņemt naudu automašīnas (ķermeņa) iegādei vai pat jauna auto pasūtīšanai ar sev vēlamām ekstrām. Tas ir atkarīgs no tā, cik uz konta ir naudas un iespēju. Dzīvā būtne saņem savu pasūtījumu, kur var vai nu pavadīt laimīgi un to baudīt izmantojot visas ērtības, vai arī var ciest un būt ar kaut ko apdalīts, piemēram ar glītu ķermeni, veselību, prātu vai pat saprātu.

Katru sekundi mūsu ķermenis mainās, jo nav nekā patstāvīga šinī mainīgajā materiālajā pasaulē. Un tad, kad ķermenis kļūst izmantošanai nederīgs, iestājas tā saucamā nāve un tad materiālā daba mums piedāvā jaunu ķermeni atkarībā no tā kādas ir mūsu vēlmes un „maksātspēja”. Tā nu mēs atkal turpinām noķert „laimes putnu” šinī ciešanām pārpildītajā, materiālajā pasaulē. Izrauties no šī dzimšanas un nāves riteņa var tikai ar savu vēlmju palīdzību, organizējot tās tā, lai rodas nepārvarāma vēlme izaugt garīgi un atgriezties Mājās pie Dieva.

Visas dzīves laikā mēs esam mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli un mūsu apziņā uzkrājas milzum daudz redzes, dzirdes un pieskārienu veidē uztvertu objektu un tēlu. Daži no tiem tiek apzināti nekavējoties, bet liela daļa nogulsnējas dziļi zemapziņā un „uzpeld” tad, kad atrodas kāds katalizators, kas stimulē objekta parādīšanos apziņā. Tās var būt pieķeršanās, uzmācīgas domas, vēlmes vai tie var būt ieradumi. Savukārt tie, kas nogulsnējušies visai dziļi un ir kārtīgi nostiprinājušies, var pavadīt dzīvo būtni pat vairākas dzīves un mūsdienu psihologi un psihoterapeiti tos izmanto, lai atrisinātu savu klientu garīga rakstura problēmas.

Kā iepriekš minēju, mūsu šī brīža ķermenis veidojas no iepriekšējo vēlmju un darbību kopuma. Tomēr tas nav galīgais slēdziens tam, kādu ķermeni mēs iegūstam un ar kādu būsim spiesti dzīvot visu iemiesojuma laiku. Visas dzīves laikā, mūsu garīgais, iekšējais stāvoklis atspoguļojas fiziskajā ķermenī. Varētu pat teikt, ka fiziskais ķermenis ir garīgā jeb smalkā ķermeņa spogulis. Visvienkāršākais piemērs ir tas, ko savā dzīvē ir apguvis gandrīz ikviens. Piemēram, pēc sejas vaibstiem, jeb grimasēm var skaidri noteikt kā cilvēks jūtas, ja viņš ir priecīgs, viņš smejas, bet ja viņam kas sāp tad viņš raud. Cits piemērs uzskatāmi parāda cilvēka garīgo atpalicību vai psihosomatisku slimību, kas neapšaubāmi izpaužas fiziskā ķermeņa kustībās, manierēs, mīmika, acu skatienā vai balsī.

Bieži ir dzirdēts teiciens, „acis ir dvēseles spogulis”, tā gluži nebūs jo acis ir cilvēka prāta spogulis, jo ir vistiešākajā veidā saistītas ar cilvēka sesto jūtu orgānu – prātu. Tādēļ arī acu skatiens var būt kā diagnostikas ierocis cilvēka domu „lasīšanai”, protams ir jāvelta liels laiks, lai šo lasīšanas prasmi apgūtu. Tad, kad tas ir izdarīts, tad nav grūti diagnosticēt ne tikai cilvēka slimības, bet arī ātri izveidot cilvēka slēptāko īpašību sarakstu, kas savukārt dod iespēju prognozēt, kā veidojas šī konkrētā cilvēka dzīve kopumā. Jo tas, kādi notikumi ir cilvēka dzīvē ir vistiešāk saistīti ar cilvēka raksturu un uzvedību.

Tādā veidā mēs paši nesam pilnīgu atbildību par savu dzīvi un notikumiem, un nelāgais ieradums visās nelaimēs vainot Dievu vai ļauno likteni, neiztur kritiku. Vai nešķiet savādi, ka cilvēka nelaimju gadījumā kāds noteikti ir vainīgs, tikai ne viņš pats, savukārt, kad cilvēks gūst panākumus vai viņam šķietami laimējas, viņš visu „slavu” velta sev? Tomēr arī teiciens „pats savas laimes kalējs”, apgāž iepriekšējo dīvaino paradumu. Šīs dzīves laikā mēs baudām augļus no tā sējumu lauka, ko sējām pagājušajā dzīvē, tās vēlmes un rīcība, kas iepriekšējā dzīvē ir bijušas dominējošās, arī veido dzīvās būtnes likteņa skeletu. Tomēr skelets ir apvilkts ar ādu un šis „maiss” piepildīts ar citām vērtīgām lietiņām. Šo lietu kvalitāte ir atkarīga ne tikai no iepriekšējās dzīves, bet arī no esošās dzīves. Liela daļa rakstura iezīmju pāriet no vienas dzīves uz citu, tādēļ arī bērni nedzimst visi vienādi ka baltas papīra lapas uz kuram viņu vecāki sastāda sarakstu ar rakstura īpašībām un rakstura īpatnību niansēm.

Ja cilvēka domas un vēlmes atrodas dzīvnieka līmenī, viņš var saņemt dzīvnieka ķermeni un pilnībā izbaudīt tās vēlmes, kuras ir auklējis un lolojis iepriekšējā dzīvē. Tomēr, atzīmēšu, ka, lai saņemtu šādu ekskluzīvu atpakaļ kritienu, ir kārtīgi jāpapūlas un cilvēka vēlmēm un domām, kā arī darbībām ir jābūt dominējošām visas dzīves garumā. Ja jūs mīlat nekvalitatīvu pārtiku visas dzīves garumā to baudāt un atzīstat par labu esam, tad iespējams nākamā iemiesojuma ķermenis jums var būt sivēna forma, kur šim ieradumam jūs varēsiet nodoties uz visiem simts procentiem. Pārtikas atlieku, dubļu un izkārnījumu maltīte sivēnam šķiet norma un daba to ir paredzējusi par pārtiku tieši sivēnam, nevis cilvēkam. Dievs piepilda visas vēlmes, arī šo. Tas, ka jums uznāks uzmācīga doma ēst, gulēt un kopoties, atmetot visas morāles un ētikas normas, vel nenozīmē, ka pakāpeniski kļūstat par dzīvnieku jau šinī dzīvē. Savukārt, ja šīs ir jūsu dzīves prioritātes un nekas cits jums nav svarīgs, tad nu jārēķinās ar draudošajām sekām. Tomēr nevēlos jūs biedēt un atvainojos par tik krasu piemēru, bet to nepieminot es jūs būšu apšmaukusi. Iespējams, ka lielāka skaidrība radīsies tad, kad lasīsiet šī bloga pēdējos rakstus un būsiet apkopojuši secinājumus par lasīto. Protams, patiesībā viss nav tik primitīvi ka augstākminētajos piemēros, smalkie cēloņu un seku likumi rodas daudz sarežģītāk un lai tos pilnība izprastu nepietiks tikai ar šo rakstu izlasīšanu. Būs jāstrādā!