Brīvā izvēle. Prāts. Saprāts.

Zināšanas, kādēļ tās vajadzīgas? Ir taču labi dzīvot tāpat, neko nemainot, neko nemeklējot. Tomēr šī pozīcija liek aizdomāties par ceļu satiksmes negadījumā notriektu cilvēku, kas guļ zemē ar lauztiem kauliem un asiņo. Ārsts vēlas viņam palīdzēt, bet lai to izdarītu, cietušais ir jānogādā slimnīcā. Kā jūs jūtaties? Es jums tagad uzlikšu apsējus. O, nē, man viss kārtībā, tikai neaiztieciet mani. Cilvēks guļ uz ielas, asiņo un apgalvo, ka viņam viss kārtībā un nevajag viņu aiztikt. Skaidrs ir viens, ka kustinot cietušo, ārsts viņam sagādās vēl lielākas ciešanas un sāpes, iespējams būs nepanesamas. Kā tad būitu pareizāk? Atstāt cilvēku viņa ilūzijā, vai tomēr neraugoties uz viņa sāpēm, nogādāt viņu stacionārā un salikt kopā salauztos kaulus?

Saprātīgs cilvēks zinās pareizo atbildi, tādēļ arī raksts būs tieši šiem, kas izprot, ka ir Zināšanas, kas var palīdzēt.

Tātad, Zināšanas ir nepieciešamas, lai mēs apjaustu, ka ir problēmas un atrastu to iemeslus, ciešanas, kas ir cilvēka iekšienē, personības iekšienē. Esam paraduši meklēt problēmu iemeslus sabiedrībā. Bet te runa nebūs par naudu, ekonomiku vai politiku. Problēmu iemesls nebūt nav šajos ārējos faktoros. Problēmu cēloņi ir jāmeklē iekš savas personības. Ne velti iepriekš minēju, ka dzīvojam apmānīto meļu pasaulē. Mūs ir vienkārši apmānīt! Ja jūs neprotat skaitīt, tad jebkurš tirgotājs jūs apmānīs visai vienkārši. Tieši tāpat ir ar visām citām mūsu dzīves jomām.

Reizēm cilvēki saka – lūk, ir trešā pasaules vara, tie tad arī pie visa vainīgi, viņi mūs māna un rada mums ciešanas. Tāpat arī priekšnieki mūs māna, vīrs māna, sieva krāpj, kas arī ir apmāns, draugi pieviļ un vietējā vara melo, krāpj un pazemo mūs. Te rodas jautājums, kāpēc tā notiek, ka ikviens var mūs viegli apmānīt? Kāpēc mēs ļaujam vazāt sevi aiz deguniem? Kāpēc es esmu zaudējis šīs zināšanas, kas ļauj redzēt patiesību? Kāpēc es neatšķiru kas ir labs un kas slikts?

Ja cilvēkam ir zināšanas, viņu taču nav iespējams apmānīt. Runa būs tieši par to, par personību un iemesliem kādēļ nokļūstam vienā vai citā ciešanu situācijā un par to, kā šīs situācijas atpazīt un kā tikt brīvībā.

To, ko es aprakstīšu šinī emuārā, šinī, iepriekšējos un nākamajos rakstos, nevar izdomāt, viss ko rakstu, es smeļos senajos Vēdu rakstos, kas saglabājušies Indijas, Krievijas, Latvijas, Skandināvijas un citos reģionos. Raksti, kas daudziem šķiet nevajadzīgs sentiments, tomēr tie, kas tos kaut nedaudz apguvuši, atpazīst dzīves Patiesības, ierauga Likumus, kas darbojas nevainojami miljoniem gadu virs Zemes. Vēdas ir Likumu Likums, kuru nezināšana neatbrīvo no atbildības jeb sekām. To, ka tas tā ir, nebūs grūti pierādīt, kaut arī tas nav mans mērķis. Mans mērķis ir nevis pierādīt, bet parādīt virzienu un zināšanu avotus, kas pavērs skatu uz dzīvi pavisam no cita redzes leņķa.

Kādreiz Vēdiskās zināšanas bija pieejamas ikvienai dzīvai būtnei mūsu Visumā. Nomainoties laikmetiem, mainās arī enerģiju ietekmes, kas savukārt ietekmē vērtību zudumu un tumsības pārsvaru. Mums ir gadījies iekļūt šī laikmeta ritenī, bet tas nenozīmē, ka mums ir pienākums tam pakļauties un nepretoties tumsības varai. Vēdas ir zināšanu kultūra. Vēdas ir zināšanas. Visas zināšanas visumā ir Vēdas. Latviešiem šis vārds ir saglabājies kā „vieds”. Latvieši zinošu cilvēku sauc par Viedu un tā nav nejaušība. Dabaz izzināšana, cilvēka izzināšana, kosmosa un smalko pasauļu izzināšana, jeb izzināšanas un pašapziņas process, tas viss ir Vēdas. Tāpat Vēdās ir visa veida zinātnes, medicīna, astroloģija, politika, karamāksla, kustību māksla, savstarpējo attiecību māksla un pat arhitektūra un zinātne par kodolenerģiju. Šīs visas zināšanas ir vajadzīgas, bez tām laikmetīgā pasaule nevar eksistēt. Tie ir likumi, kurus ievērojot sabiedrība var dzīvot laimīgi. Tomēr mūsu laikmets ir visai nežēlīgs un trīs spēku ietekme dara savu, tādēļ likumi tiek ignorēti, bet tanī pat laikā sabiedrība alkst Laimes un nesaprot kādēļ ir tik daudz ciešanu.

Senās zinātnes ir palikušas nepārspētas un izgājušas caur laiku laikiem, saglabājot likumu stingrību līdz pat mūsdienām. Dzīvo pēc likuma un tava dzīve kļūs labāka, to iesaka Vēdas. Laime bez zināšanām nav sasniedzam, tā apgalvo Vēdas.

Atcerieties Vasņecova gleznu "Витязь на распутье" ? Uz akmens bija uzraksts kas vēstīja par to, kas sagaida izvēloties kādu no trim ceļiem. Trīs ceļi, tumsība, kaislība un skaidrība. Izvēlēsies pirmo ceļu, beigts būsi, izvēlēsies otro, sievu dabūsi, bet ja izvēlēsies trešo, bagāts būsi.  Tieši tas pats princips ir Vēdām, kas parāda ceļus un paskaidro kas sagaida nonākot galapunktā. Mēs savā izvēlē esam brīvi, kādu ceļu izvēlamies, tādu arī ejam ar visām no tā izrietošajām sekām.

Cilvēks, tas ir mazs Visums un dzīvo viņš lielajā Visumā. Cilvēks ir uzbūvēts, ja tā drīkst teikt, pēc tā paša plāna un līdzības. Tieši tas arī Bībelē minēts, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Daudzas reliģiskās tradīcijas Dievu raksturo dažādi un mūsu sabiedrībai ir radies visai miglains un jāsaka, arī visai dīvains un neizprotams priekštats par to, kas tad īsti ir Dievs. Tieši šī iemesla dēļ cilvēkam arī nav skaidrs, kāds tad īsti ir tā ģīmis un kas ir tā līdzība. Vēdas to skaidro saprotamā veidā un izprotot šo raksturojumu, kļūst skaidrs par to, kādi tad esam mēs paši.

Cilvēks – miniatūra Dieva kopija un jau sākot ar to, ka viņš vēlas un rada. Cilvēks raksturojuma un īpašību ziņā neatšķiras no Dieva, viņš atšķiras tikai kvantitātē. Kā arī cilvēku ierobežo viņa fiziskais ķermenis. Garīgajā pasaulē dvēselei ir pavisam citas iespējas, bet par cik esam izteikuši vēlmi izbaudīt materiālo pasauli, jārēķinās ar tās likumiem un ierobežojumiem. Bieži vien cilvēks sliecas pārprast aprakstīto līdzību ar Dievu un vēlas sevi uzskatīt nevis par Dieva daļiņu, bet gan par pašu Dievu. Te es minēšu piemēru, kas iespējams radīs priekšstatu par Dieva un cilvēka līdzību. Mēs visi zinām kas ir Saule un visi to esam redzējuši. Tāpat mēs visi esam redzējuši kā saules stari iespīd mūsu logos un dod siltumu. Saules stari ir daļiņas no Saules, bet pati Sauli ir miljoniem kilometru attālumā no mums. Ja mūsu logā iespīdēs pati Saule, ne tikai no mūsu mājas nekas pāri nepaliks, bet ar;i no planētas Zeme, nekas pāri nepaliks. Tādēļ nevar teikt, ka logā iespīdēja saule, precīzāk būtu teikt, ka logā spīd Saules daļiņas. Tāpat arī cilvēks ir tikai niecīga daļiņa no Dieva un daudzās tradīcijās to tā arī sauc, par dievišķu būtni.

Dievišķa būtne, tas ir skaisti, bet līdz tam vēl ir jātiek. Domāju, ka pirmais ar ko būtu jāsāk sevi iepazīt, ir tas, kās es esmu un kādā ķermenī atrodos.

Kāda ir cilvēciskās būtnes struktūra? Pie malas liksim anatomiju, to mums māca skolā. Zinām no kā sastāv materiālais ķermenis, nu vismaz lielākā daļa to ir izzinājuši, bet kas tad cilvēkam vēl ir bez materiālā ķermeņa un pats galvenais kā tas viss darbojas?

Visas cilvēciskās būtnes savā pamatuzbūvē ir vienādas, neatkarīgi no nacionalitātes, reliģiskās piederības, ādas krāsas, kultūras vai uzskatiem. Apskatīsim cilvēka funkcijas. Lai arī sākotnēji tas var šķist nelietderīga nodarbe, jo katrs vismaz nedaudz nojauš savas funkcijas. Bet, nu es atļaušos tajā iedziļināties un izstāstīt Vēdisko skatījumu uz cilvēka struktūru un funkcijām.

Tātad, funkcionāli cilvēkam ir jūtu orgāni. Ir divi jūtu orgānu „komplekti” – divi pa pieci. Pieci jūtu orgāni izziņai, jeb pasaules uztveršanai, jeb vēl citiem vārdiem sakot, pieci instrumenti ar ko mēs mācāmies pasauli. Un pieci darbības orgāni. Tas arī ir cilvēka ķermenis, tā ļoti vienkāršoti to uztverot.

Zināšanu apgūšanas instrumenti ir tie ar ko es skatos, dzirdu, taustu, ostu un garšoju.

Un pieci darbības instrumenti ir runas orgāni, rokas, kājas, ānuss un ģenitālijas. Šeit viss varētu būt skaidrs ikvienam, jo katrs zina šo darbības orgānu funkcijas. Šie arī ir jūtu orgāni, tikai tiem ir aktīvas darbības funkcijas. Abi orgānu komplekti ir viens ar otru cieši saistīti. Piemēram, bērns skatās (redzes instruments) uz viņam iepatikušos mantiņu, kas atrodas cita bērna rokās. Gribu! Acis redz, kājas iet klāt, rokas ņem, bet tur pretestība, jo otrs bērns nedod, tad tiek lietā likts nākamais instruments – balss. Tādā veidā bērns vēlas panākt savu. Viss ir skaidrs, bet ir nianse. Kas ir tas, kas vēlas? Tās nav nedz acis, jo viņu vienīgā funkcija ir redzēt, tās nav kājas, tās nav rokas un arī tā nav balss, šiem orgāniem ir tikai savs konkrēts uzdevums, bet nav vēlmju. Kam tad pieder vēlmes?

Jūtas ar jūtu orgānu palīdzību klejo jūtu objektos un kaut ko izvēlas un katram no mums ir labi zināms tas, ck spēcīgas var būt jūtas un cik ļoti liels spēks ir nepieciešams, lai tās apturētu. Vēdās jūtas tiek salīdzinātas ar nevaldāmiem zirgiem. Redzes jūtas klejo formās, skaņas jūtas klejo skaņās, ožai vienmēr gribās sajust kādu smalku, patīkamu aromātu, garša – kas tad to nezina, kur klejo garša. Visi jūtu darbības orgāni reaģē uz vēlmēm un visi kā viens atrodas ķermeņa ārpusē, lai būtu ērtāk uztvert pasauli.  Kas ir tas, kas atrodas virs jūtām? Kas ir tas, kas to visu novērtē? Nē, tās nav smadzenes. Smadzenes ir anatomija un šodien anatomija lai pastāv pie ratiem. Smadzenes ir mūsu bioloģiskais dators un ir kāds, kas šo datoru pārvalda un ar to strādā. Te runa ir par prātu un saprātu. Tātad smadzenēs ir prāts, nu reizēm gadās, ka tā prāta arī nav. Ar to taču katrs būs dzīvē saskāries, bet tas jau cits stāsts. Tātad, palikšu pie tā, ka prāts tomēr ir un viņš aktīvi darbojas.

Tātad prāts. Kas tas ir un kādas ir tās funkcijas? Te lielākai daļai gribēsies pārtraukt lasīt, jo šķiet, ka turpinājums būs sarežģīts un neizprotams. Jo, kas gan spēj saprast prātu, kas gan tur viss nenotiek. Kombinē un veido, uzkrāj kaudzēm informācijas, apstrādā un miksē, vēlas un prāto, un kas tik tur vēl cits nenotiek... Tomēr viss nav tik sarežģīti. Prātam ir tikai divas funkcijas un tās ir visai vienkāršas: viņš no jūtā pieņem to, kas ir patīkams un atstumj to, kas ir nepatīkams. Tās ir vienīgās prāta funkcijas. Iepriekš uzskaitītais ir tikai palīglīdzekļi, lai varētu izpildīt šīs divas svarīgās funkcijas. Prāts ir vienkāršs, patīk – gribu, nepatīk – negribu!

Tad nu raugoties tālā prāta darbībā secinām to, ka prāts nav īpaši gudrs, ja tā drīkst teikt. Ja lieta ir patīkama, bet ir kaitīga, prāts vienalga to vēlas, jo viņam nav funkcijas izvērtēt kas ir labs un kas ir slikts. Piemēram, jauns cilvēks pirmo reizi izdzer pudeli alkohola. Jūtas ir sajūsmā, prāts novērtē un saka, jā, tas ir patīkami, tagad katru dienu pa pudelei alkohola – labas sajūtas. Tomēr ir kaut kas tāds, kas ir augstāks par prātu. Ja šāda augstāk stāvoša instance nepastāvētu, tad visi pasaules ļaudis būti alkoholiķi, narkomāni un citādi jūtu un prāta vergi. Tomēr, cik redzam visapkārt, ir arī tādi, kas šīm „vājībām” nav nodevušies.

Tātad ir nākamais, augstāk stāvošais „sargs” – saprāts. Arī saprāta galvenās funkcijas nav visai sarežģītas. Saprātam ir spēja atšķirt labo no sliktā.

Piemēram, mazam bērnam ir liels klepus, jādod zāles, kas ir rūgtas un negaršīgas. Bērns pretojas, jo viņa prāts ir tas kas nepieņem šīs zāles, bet saprāts bērnam nav attīstīts, jeb precīzāk teikt, bērna saprāts nav aktīvs. To aktivizē vecāki. Pieminēšu tādu faktu, ka bērnam apmēram līdz 12 gadu vecumam bērns dzīvo uz vecāku enerģijas un izmanto vecāku saprātu, ja tā drīkst teikt. Līdz 12 gadu vecumam, bērns nenes atbildību par savu rīcību, to nes vecāki. Minētā dzīvošana uz vecāku enerģijas, nozīmē, ka bērns izjūt visas savu vecāku kļūdas un emocijas uz savas „ādas”. Bet tas ir cits stāsts un par to vēlāk, citos rakstos. Līdz tam vēl jānonāk.

Tātad, jūtas, to orgāni, prāts un saprāts. Kā viņi visi sadzīvo? To nu mēs uz esam izjutuši pilnā apmērā. Reizēm viss notiek harmoniski, bet reizēm rodas īssavienojums. Prāts vienu, jūtas otru, bet saprāts trešo. Tas, kas ņem virsroku, tā arī rīkojamies. Piemēram, jauns vīrietis izgājis pavasarī uz ielas. Skaistas meitenes īsās kleitiņās... Acis meklē formas, dod signālu prātam – o, jā, patīk un dārgās smaržas, deguns dod signālu prātam, o, jā, arī tas patīk. Prāts saka: „ej klāt pie meitenes, iepazīsties, varbūt tur kas sanāk!” Bet tad iejaucas saprāts un saka: „nedari tā, tev blakus stāv sieva!” Rodas kairinājums un līdz ar to arī aizkaitinājums, jo nevar dabūt to, ko prāts ir atzinis par labu esam. Ja saprāts ir vājš, bet prāts pārņem vadību, tad „kašķis” ar sievu garantēts, bet, ja saprāts ir savos uzdevumu augstumos, tad viss nostabilizējas un nerada lieku satraukumu.

Nākamais jautājums, kas rodas: „kas ir tas, kas nosaka saprāta un prāta stiprumu?” jeb „kāpēc vienam saprāts ņem virsroku, bet citam dominē prāts?” Te var tēlaini atbildēt ar austrumu parunas palīdzību: „Mūsos katrā dzīvo divi vilki – viens balts, otrs melns. Abi savā starpā nemitīgi plēšas. Kurš uzvarēs? Uzvarēs tas, kuru labāk barosim!” Tas nozīmē, ar ko barojam prātu un ar ko barojam saprātu, ko skatāmies, ko klausāmies, ko ēdam, kādā vidē uzturamies. Un te sākas cits, daudz dziļāks un informācijas ziņā daudz nopietnāks stāsts. Tas nākamajos rakstos. Viss, ko lasījāt iepriekš, ir tikai neliels ievads. Vēlu veiksmi un izturību sevis izzināšanā. Tas ne vienmēr ir tik viegli kā sākumā šķiet.

P.S.

Turpinājumos apsolu J tik līdz sievietes un vīrieša prāta un saprāta atšķirībām, kas ļaus saprast kādēļ mēs viens otru krāpjam, sāpinām, iepriecinām un cienām. Nedaudz pacietības un viss taps skaidrs J

Dzīvā būtne un Matērija

Mūsu visumā eksistē trīs objekti: Dievs, Dzīvās būtnes un Matērija.

Matērija – tas ir pirmpamats, kas nav apveltīts ar dzīvo enerģiju: zeme, ūdens, uguns, gaiss, izplatījums jeb telpa. Mūsdienīga cilvēka uztverei šīs vielas ir nedzīvi priekšmeti, jo tām nepiemīt prāts un saprāts, savukārt tās ir apveltītas ar savu katrai vielai īpašu un tikai viņai raksturīgu enerģiju, tādēļ daudzos traktātos arī šīs vielas tiek uzskatītas par dzīvām. Matērija nav mūžīga, tai ir sākums un ir beigas.

Dzīvās būtnes ir apveltītas ar dzīvības enerģiju, tie ir cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, augi, tiek uzskatīti par dzīvām būtnēm, jo tām ir saprāts un brīva griba. No visām dzīvajām būtnēm uz Zemes, cilvēks ir vissaprātīgākais, tādēļ tiek uzskatīts par Zemes valdnieku. Dzīvā būtne ir mūžīga, nekad nav dzimusi un nekad nemirst. Tas, ko esam raduši uzskatīt par dzīvās būtnes nāvi ir tikai ilūzija, jo nāve pienāk matērijai, kas šinī gadījumā ir dzīvās būtnes ķermenis. Dzīvā būtne turpina eksistēt.

Dievs, jeb Radītājs ir visu dzīvo būtņu un matērijas pirmsākums. Pats Dievs nekad nav dzimis un nekad nemirst, tas ir mūžīgs, tam nav nedz sākuma, nedz beigu. Viņš ir enerģiju kopums, kur enerģiju skaits un veidi ir bezgalīgi. Dievs nav matērija, tādēļ arī cilvēkam, kas vēlas to izzināt nākas tik grūti izprast Dievu. Lai arī Dievs nav matērija, viņš spēj materializēt savas enerģijas. Tieši tādā veidā mēs redzam materiālo dabu un jūtam to ar saviem materiālajiem jūtu orgāniem. Materiālā daba ir Dieva enerģijas iemiesojums. Dievs ir tik liels, mūžīgs, pilnīgs un piepildīts ar tīrām un dievišķām zināšanām, ka mēs to nespējam ieraudzīt un uztvert kopumā un tādēļ, mums nav priekšstata par Dieva formu. Tēlains piemērs: substance, kurā dzīvo zivis ir ūdens, bet ja kādai zivij izdotos uzdot jautājumu par to, kas ir ūdens, viņa to nespētu izskaidrot, jo tādēļ, ka viņa ir tik ļoti saistīta ar ūdeni, ka izskaidrot, kas ir ūdens, nebūtu viņas spēkos. Vai arī aplūkojot milzīgu gleznu, nekad neviens nespēs to uztvert pilnībā, ja stāvēs pus metra attālumā no tās. Lai to uztvertu, nepieciešams atkāpties vairākus metrus no gleznas un vērot to pilnībā.

Dievs ir tas, kas mums dod brīvību, tādu, kādu esam velējušies. Viņš ir tas, kas mūs aplaimo, Viņš ir tas, kas mums liek saskarties ar grūtībām, bet Viņš nav laimes vai grūtību autors – autori esam mēs paši, Viņš tikai izpilda mūsu vēlmes un rada iespējas tās realizēt materiālajā dzīvē tādas, kādas esam tās „pasūtījuši”. Par vēlmēm un to pasūtīšanu, piepildīšanos un nepiepildīšanos, nedaudz vēlāk, citos rakstos, jo tas ir atsevišķs un liels temats.

Par cik, Dievam nav rupja fiziska ķermeņa, Viņu uzskata par bezformīgu enerģiju. Tomēr, par cik visiem objektiem ir sava forma, tā ir arī Augstākajam Saprātam, jeb Dievam. Ja Viņam tādas nebūtu, tad viņu nevarētu uzskatīt par Pilnīgu un viņš būtu sev liedzis raksturojumu tādu kāds ir viņa attālajiem veidojumiem Visumā. Viņa tēls viscaur ir garīgs, tādēļ arī materiālajām jūtām un jūtu orgāniem ir netverams. Uztvert Dievu ir iespējams tikai ar smalko ķermeni līdz kam var nonākt ar Absolūto Zināšanu palīdzību.

Tikai materiālās dabas objekti veido jūtām uztveramu formu, savukārt dzīvajam būtnēm materiālās formas nav. Tomēr tās nav bezformīgas, tām ir garīga forma. Augstākais Saprāts jeb Dievs „kvalitātes” ziņā neatšķiras no dzīvajām būtnēm, lielā atšķirība starp Dievu un dzīvajām būtnēm ir kvantitatīvajā attiecībā, tieši tāpat kā Saule un tās daļiņas, kas silda Zemi. Saule ir dzīvā būtne ar savu formu un īpašībām, bet tās siltums un gaisma ko jūtam, ir Viņas enerģijas.

Cilvēks, lai arī ir garīga būtne, viņam ir materiālais ķermenis, kas ir sekas tam, ka atsevišķajai dzīvajai būtnei ir bijusi vēlme valdīt pār materiālo dabu. Šī vēlme ir piepildīta, tomēr par tās kvalitāti un kvantitāti nav atbildīgs Dievs. Tādā veidā mūsu garīga daba ir apslēpta, jeb pārklāta ar materiālo, rupjo formu.

Pēc savas dabas dzīvā būtne un tās materiālā forma ir pilnīgi atšķirīga pašos pamatos. Ķermeņi dzimst, aug un noveco. Veca cilvēka ķermenis krasi atšķiras no jaundzimušā ķermeņa, tomēr visas dzīves laikā, mēs jūtam kaut ko nemainīgu – sevis apziņa ir un paliek nemainīga. Tieši šī apziņa arī ir „ES”. „MĒS” esam apziņa, kas caurauž visu materiālo ķermeni. „MĒS” esam šī spēja just, vēlēties, domāt, darboties, mīlēt un ciest. Tad kad pametīsim materiālo ķermeni, šādu darbību un sajūtu ķermenim nebūs, matērija iznīks. Tā arī ir dzīves sajūtas būtības un šī sajūta ir mūžīga. Viņa nepārtraucas ne uz mirkli, pat nāves brīdī MĒS turpinām dzīvot.

Mēs sevi izpaužam caur šo materiālo ķermeni, komunicējam ar apkārtējo vidi, to uztveram un tai raidām signālus, tomēr mēs esam no tās atšķirīgi, tieši tāpat ka cilvēks ir atšķirīgs no savas mājas, kurā viņš dzīvo visu mūžu.

Dažādās dzīvības formas ir līdzīgas automašīnām, kas atšķiras pēc formas, krāsas, aprīkojuma, spējām, kvalitātes, izmēriem un funkcijām. Arī automašīnu ir radījis cilvēks liekot lietā savas vēlmes. Tieši tāpat ir ar dzīvās būtnes ķermeni. Dzīvā būtne pati sev pasūta ķermeni balstoties uz savām vēlmēm, kādu „mašīnu” sev uzražoja, ar tādu tagad jābrauc, līdz radīsies iespēja to nomainīt. Labo un ļauno „darbu” uzkrājums ir pielīdzināms bankas kontam, no kura var paņemt naudu automašīnas (ķermeņa) iegādei vai pat jauna auto pasūtīšanai ar sev vēlamām ekstrām. Tas ir atkarīgs no tā, cik uz konta ir naudas un iespēju. Dzīvā būtne saņem savu pasūtījumu, kur var vai nu pavadīt laimīgi un to baudīt izmantojot visas ērtības, vai arī var ciest un būt ar kaut ko apdalīts, piemēram ar glītu ķermeni, veselību, prātu vai pat saprātu.

Katru sekundi mūsu ķermenis mainās, jo nav nekā patstāvīga šinī mainīgajā materiālajā pasaulē. Un tad, kad ķermenis kļūst izmantošanai nederīgs, iestājas tā saucamā nāve un tad materiālā daba mums piedāvā jaunu ķermeni atkarībā no tā kādas ir mūsu vēlmes un „maksātspēja”. Tā nu mēs atkal turpinām noķert „laimes putnu” šinī ciešanām pārpildītajā, materiālajā pasaulē. Izrauties no šī dzimšanas un nāves riteņa var tikai ar savu vēlmju palīdzību, organizējot tās tā, lai rodas nepārvarāma vēlme izaugt garīgi un atgriezties Mājās pie Dieva.

Visas dzīves laikā mēs esam mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli un mūsu apziņā uzkrājas milzum daudz redzes, dzirdes un pieskārienu veidē uztvertu objektu un tēlu. Daži no tiem tiek apzināti nekavējoties, bet liela daļa nogulsnējas dziļi zemapziņā un „uzpeld” tad, kad atrodas kāds katalizators, kas stimulē objekta parādīšanos apziņā. Tās var būt pieķeršanās, uzmācīgas domas, vēlmes vai tie var būt ieradumi. Savukārt tie, kas nogulsnējušies visai dziļi un ir kārtīgi nostiprinājušies, var pavadīt dzīvo būtni pat vairākas dzīves un mūsdienu psihologi un psihoterapeiti tos izmanto, lai atrisinātu savu klientu garīga rakstura problēmas.

Kā iepriekš minēju, mūsu šī brīža ķermenis veidojas no iepriekšējo vēlmju un darbību kopuma. Tomēr tas nav galīgais slēdziens tam, kādu ķermeni mēs iegūstam un ar kādu būsim spiesti dzīvot visu iemiesojuma laiku. Visas dzīves laikā, mūsu garīgais, iekšējais stāvoklis atspoguļojas fiziskajā ķermenī. Varētu pat teikt, ka fiziskais ķermenis ir garīgā jeb smalkā ķermeņa spogulis. Visvienkāršākais piemērs ir tas, ko savā dzīvē ir apguvis gandrīz ikviens. Piemēram, pēc sejas vaibstiem, jeb grimasēm var skaidri noteikt kā cilvēks jūtas, ja viņš ir priecīgs, viņš smejas, bet ja viņam kas sāp tad viņš raud. Cits piemērs uzskatāmi parāda cilvēka garīgo atpalicību vai psihosomatisku slimību, kas neapšaubāmi izpaužas fiziskā ķermeņa kustībās, manierēs, mīmika, acu skatienā vai balsī.

Bieži ir dzirdēts teiciens, „acis ir dvēseles spogulis”, tā gluži nebūs jo acis ir cilvēka prāta spogulis, jo ir vistiešākajā veidā saistītas ar cilvēka sesto jūtu orgānu – prātu. Tādēļ arī acu skatiens var būt kā diagnostikas ierocis cilvēka domu „lasīšanai”, protams ir jāvelta liels laiks, lai šo lasīšanas prasmi apgūtu. Tad, kad tas ir izdarīts, tad nav grūti diagnosticēt ne tikai cilvēka slimības, bet arī ātri izveidot cilvēka slēptāko īpašību sarakstu, kas savukārt dod iespēju prognozēt, kā veidojas šī konkrētā cilvēka dzīve kopumā. Jo tas, kādi notikumi ir cilvēka dzīvē ir vistiešāk saistīti ar cilvēka raksturu un uzvedību.

Tādā veidā mēs paši nesam pilnīgu atbildību par savu dzīvi un notikumiem, un nelāgais ieradums visās nelaimēs vainot Dievu vai ļauno likteni, neiztur kritiku. Vai nešķiet savādi, ka cilvēka nelaimju gadījumā kāds noteikti ir vainīgs, tikai ne viņš pats, savukārt, kad cilvēks gūst panākumus vai viņam šķietami laimējas, viņš visu „slavu” velta sev? Tomēr arī teiciens „pats savas laimes kalējs”, apgāž iepriekšējo dīvaino paradumu. Šīs dzīves laikā mēs baudām augļus no tā sējumu lauka, ko sējām pagājušajā dzīvē, tās vēlmes un rīcība, kas iepriekšējā dzīvē ir bijušas dominējošās, arī veido dzīvās būtnes likteņa skeletu. Tomēr skelets ir apvilkts ar ādu un šis „maiss” piepildīts ar citām vērtīgām lietiņām. Šo lietu kvalitāte ir atkarīga ne tikai no iepriekšējās dzīves, bet arī no esošās dzīves. Liela daļa rakstura iezīmju pāriet no vienas dzīves uz citu, tādēļ arī bērni nedzimst visi vienādi ka baltas papīra lapas uz kuram viņu vecāki sastāda sarakstu ar rakstura īpašībām un rakstura īpatnību niansēm.

Ja cilvēka domas un vēlmes atrodas dzīvnieka līmenī, viņš var saņemt dzīvnieka ķermeni un pilnībā izbaudīt tās vēlmes, kuras ir auklējis un lolojis iepriekšējā dzīvē. Tomēr, atzīmēšu, ka, lai saņemtu šādu ekskluzīvu atpakaļ kritienu, ir kārtīgi jāpapūlas un cilvēka vēlmēm un domām, kā arī darbībām ir jābūt dominējošām visas dzīves garumā. Ja jūs mīlat nekvalitatīvu pārtiku visas dzīves garumā to baudāt un atzīstat par labu esam, tad iespējams nākamā iemiesojuma ķermenis jums var būt sivēna forma, kur šim ieradumam jūs varēsiet nodoties uz visiem simts procentiem. Pārtikas atlieku, dubļu un izkārnījumu maltīte sivēnam šķiet norma un daba to ir paredzējusi par pārtiku tieši sivēnam, nevis cilvēkam. Dievs piepilda visas vēlmes, arī šo. Tas, ka jums uznāks uzmācīga doma ēst, gulēt un kopoties, atmetot visas morāles un ētikas normas, vel nenozīmē, ka pakāpeniski kļūstat par dzīvnieku jau šinī dzīvē. Savukārt, ja šīs ir jūsu dzīves prioritātes un nekas cits jums nav svarīgs, tad nu jārēķinās ar draudošajām sekām. Tomēr nevēlos jūs biedēt un atvainojos par tik krasu piemēru, bet to nepieminot es jūs būšu apšmaukusi. Iespējams, ka lielāka skaidrība radīsies tad, kad lasīsiet šī bloga pēdējos rakstus un būsiet apkopojuši secinājumus par lasīto. Protams, patiesībā viss nav tik primitīvi ka augstākminētajos piemēros, smalkie cēloņu un seku likumi rodas daudz sarežģītāk un lai tos pilnība izprastu nepietiks tikai ar šo rakstu izlasīšanu. Būs jāstrādā!

Vēdu Zinātne

Cilvēka dabā, vienmēr ir bijis meklēt patiesību. Kāds, neatrodot atbildes uz saviem jautājumiem, aizrāvies ar ikdienas problēmām un ambīcijām, pakļāvies materiālās dzīves viļņiem, pamet šos mēģinājumus jau bērnība un jaunībā. Tomēr intuitīva tieksme uz augstāko pilnību un harmoniju, paliek ikvienā. Vēlme iegūt Zināšanas un izprast Patiesību, ik pa brīdim pieņemas spēkā, bet cilvēks ir tik ļoti ierauts ikdienas iluzorajā dzīve, ka visbiežāk viņš pat nesaprot šo aicinājumu uz garīgo attīstību, un visbiežāk šo impulsu apslāpē un uzskata par nevajadzīgu sentimentu.

Varenie pagātnes filozofi un domātāji, cilvēcei ir atstājuši lielu filozofiskās domas mantojumu, tāpat arī savas dzīves piemēru, praktiski iemiesojot sevī šīs idejas. Lielākā daļa nozīmīgu filozofisko un reliģiski – filozofisko mācību ir uzskatāmas par vispasaules vērtīgo kultūras mantojumu. Kopā ar to eksistē vesels slānis domas un darbības skolu, kas valodas un kultūras barjeras dēļ ir praktiski nesasniedzamas rietumu cilvēkam. Viens no šādiem nesasniedzamiem un  līdz ar to nezināmiem un neizprotamiem filozofijas skolotājiem ir Šrī Čaitanja (1486 - 1534) kas dzīvojis Indijā. Daudzus mūsdienas rietumu sabiedrības ļaudis biedē vārds „reliģija”. Domāju, ka te būtu vietā paskaidrot, ka Vēdas, nav reliģija, tās ir Zinātne, pie kam, Zinātne ar lielo burtu, jo iekļauj sevī Pilnīgo Absolūtu, tai skaitā arī reliģijas. Tomēr tas ir cits stāsts un ir grāmatas, pat veselu sējumu vērts. Piebildīšu, ka šinī rakstā vārdu reliģija vajadzētu uztvert plašāk un neaprobežoties ar Dieva baušļiem vai desmito tiesu. Tas ir ļoti šaurs skatījums un liedz ieraudzīt patieso filozofiju aiz dogmatiskiem stereotipiem. Iespējams, ka daudziem plašāks priekšstats radīsies jau pēc šī materiāla izlasīšanas, ja tomēr nē, tad būs jāgaida nākamos rakstus. Apbruņojamies ar pacietību un atgriežamies pie tēmas.

Stingri sekojot Vēdiskās Zinātnes kanoniem, Šrī Čaitanjas mācība, deva jaunu dzīvību Vēdu Zinātnei mūsdienās. Viņa skolnieki, šo izcilo svēto uzskata par Dieva enerģijas iemiesojumu cilvēciskā dzīvības formā, kas radies, lai cilvēce kļūtu garīgi bagātāka šī Garīgā Skolotāja pavadībā. Šrī Čaitanja ar savu piemēru un mācību izpildīja savu pienākumu, uzturēt Vēdu Zinātnes slavu un neļaut tai pazust no Zināšanu alkstošo skolnieku redzesloka.

Pierādījums tam, ka Vēdu Zinātne ir mūžīga un ir iznesta caur laiku laikiem, ir tas, ka šīs mūžīgās, nemainīgās vērtības ir dzīvas vēl šodien un mums ir tā veiksmīgā „biļete”, kas ļauj tās apgūt un par tām uzzināt. Nekas šinī dzīvē nenotiek tāpat vien un nekādu nejaušību šinī pasaulē nav. Tas, ka Jūs šobrīd lasāt par Vēdu Zinātni, nav nejauši. Tas liecina par to, ka esat gatavi šo informāciju saņemt. Palūkojieties visapkārt, daudziem šādas iespējas nav, pat tad, ja viņus apbērtu ar kaudzi Vēdu Zinātnes grāmatām, viņi tās nepamanītu. Informācija pie cilvēka nonāk tad, kad viņš tai ir tai gatavs. Arī informācijas daudzums un dziļums ir atkarīgs no dzīvās būtnes, kas šo informāciju saņem. Daudzi kritizē Vēdu Zinātni, sauc to par reliģiju vai Indijas svētajiem rakstiem, bet tas tikai tādēļ, ka cilvēkam nav laimējies šo Zinātni apgūt, iepazīties ar tās dziļākajām vērtībām, līdz ar to priekšstats par Zinātni ir visai virspusējs. Cilvēku nevar uzskatīt par inteliģentu, ja viņš neprot klausīties un tāpat, ja viņš kritizē to, ar ko vēl nav iepazinies.

Caur laiku laikiem Vēdu Zinātne ir gājusi līdzi sabiedrības augstākajiem, inteliģences prātiem. Vēsturē ir redzami mirkļi, kad nu jau šķiet, ka Zinātne zaudējusi savu pārmantojamību, bet tad atkal Dievs iemieso vienu no savām bezgalīgajām enerģijām un atkal Vēdas atmodina cilvēci un aicina pacelties virs ilūzijas, maldu un tumsības slāņiem. Tas ļauj kļūt brīviem!

Studējot Vēdisko Zinātni, Jūs atklāsiet pārsteidzošus faktus, apliecinājumus un secinājumus. Jūs sapratīsiet, ka Vēdas nav nekas tāls un svešs, ka Vēdas nav Indijas reliģija. Te es nedaudz pateikšu priekša, kam būtu jāpievērš uzmanība. Tā ir senā latviešu kultūra, vecmāmiņu zināšanas par tautas medicīnu, attiecību kultūru un dievbijību, senās Barontēva apkopotās latvju tautasdziesmas, Dziesmusvētki ar savu enerģiju un zīmju neaptveramo spēku, ētikas un morāles principi, ko spējusi saglabāt latvju tauta – tās ir Vēdiskās Zināšanas. Nenoniecināsim tās, cienīsim un izzināsim, tas ir mūsu pienākums, mūsu brīvības un laimes atslēga. Piebildīšu, ka latviešu valoda sastopamais vārds „Vieds”, ir cēlies no vārda „Vēdisks”, kas laika gaitā mainījis savu skaņas formu, bet nemainīgi saglabājis savu nozīmi. 

Kāpēc es esmu?

Es esmu tādēļ, ka esmu mūžīgs! Nekad neesmu dzimis un nekad neesmu miris. Tieši šī apstākļa dēļ mums nav sajūtas, ka mūsu kaut kad nebūs. Jā, mums ir statistika, ka cilvēki mirst, bet apziņas, ka es būšu miris, mums nevienam nav. Dvēsele nemirst, to nevar iznīcināt ne ar kādiem ieročiem vai metodēm, tā ir mūžīga. Tā pārdzimst no viena ķermeņa citā, iemantojot te materiālu, te garīgu ķermeni, un tas viss atkarīgs no tā, kādas ir viņas vēlmes. Dvēseli var salīdzināt ar ceļotāju, kas esot mājās pie Dieva vēlas aizceļot, Dievs viņai dod savu svētību un piepilda viņas vēlmes. Dievs iedod ceļamaizi un padomus, vai tu tos atceries un paklausi, tā jau ir tava brīva izvēle, jeb sakot vienkāršāk – tā ir tava brīvība. Viņa nokļūs materiālajā pasaulē, kur tai nākas satapties ar materiālās pasaules enerģijām, kas ietekmē viņu un ķermeņus kurā tā nokļūst. Gluži tāpat kā ceļotājs, kas izvēlas apskatīt, piemēram, Ķīnu, vēl nezina ar ko tam nāksies saskarties. Kāds būs gaiss, ko nāksies elpot, kādi būs laika apstākļi, kādas slimības var nākties „iemantot”, vai arī brienot pa Ķīnas mežiem, ar kādiem zvēriem nāksies sastapties. Dodoties uz svešu valsti, kuru esat nolēmis apceļot, jūs noteikti ievāksiet maksimāli daudz ziņu, un jums šķitīs, ka esat pietiekoši zinošs lai droši spertu kāju svešā valstī un svešā vidē. Tomēr, nonākot tur, jūs saprotat, ka ir jāzina daudz vairāk. Zināšanas ir tās, kas jūs var glābt no liktenīgām kļūdām. To, kur iegūt zināšanas, jūs intuitīvi nojaušat. Lai saprastu, kādas ir Ķīniešu parašas kaut kādā Ķīnas ziemeļu nostūra ciemā, jūs nedosieties atpakaļ uz savu skolas solu, kur septītajā klasē jūs mācījāties par Ķīnu, tas būtu vairāk kā muļķīgi. Jūs noteikti meklēsiet kādu kompetentu personu, tur pat uz vietas, kas jūs apgaismos par ciema parašām, jo to zināšana jums ļaus izvairītioes no vietējo iedzīvotāju dusmām, kuras var izpausties, piemēram, kāda nepareiza žesta parādīšanā. Tieši tāpat ir ar Dvēseli, kas nonāk materiālajā pasaulē, iesēžas savā automašīnā (ķermenī) un dodas dzīves ceļojumā. Ja tā iepriekš ir pietiekoši labi mācījusies, tad tagad problēmu būs mazāk, jo ir zināšanas par to kas un kāpēc notiek. Kādas ir sagaidāmas ciešanas un kur ir meklējama Laime. Neviens nedodas ceļojumā, lai meklētu nelaimi, ikvienas Dvēseles mērķis, ir atrast Laimi. Zināšanas ir kā rokasgrāmata, kas vienmēr ir pa rokai, brīdī, kad jāpieņem kādi lēmumi. Visam, ko darām, runājam, domājam un vēlamies ir sekas un tas ir likumu likums, kas jāpatur prātā. Kādas ir sekas tai vai citai rīcībai, tās jau ir padziļinātās zināšanas. Zināšanas arī var iedalīt vairākās kategorijās, bet divas galvenās ir Zināšanas ko dod Dievs kā ceļa maizi un Zināšanas, ko uz savas ādas iemācies pats vai vadies pēc statistikas. Kā zināms, pašmācības ceļā var iemācīties daudz, bet tas aizņem krietni lielāku laiku un daudz vairāk „punus” var dabūt. Savukārt, ja Zināšanas gūsti no autoritātes, no personas, kas ir kompetenta un pati visnotaļ zinoša, tad tas ir daudz ātrāk un kvalitatīvāk. Tomēr, tas viss nav tik vienkārši. Materiālās dabas enerģijas vienmēr maldina un bieži vien gadās, ka dzīvā būtne būdama ilūzijas varā, izvēlas sev nepareizo Zināšanu sniedzēju, un tādā veidā, tiek maldināta vēl vairāk, un nokļūst maldu purvā. Kā saprast vai esi skolojies pie pareizā skolotāja? Diezgan vienkārši – ja tev ir dzīvē ciešanas, sirdsāpes, skumju vai sāpju asaras, veselības problēmas vai nelaimes, tad zini, ka skolotājs nav bijis īstais. Tu taču nāci uz materiālo pasauli meklēt Laimi? Prasīji kur tā ir un tev norādīja virzienu, bet nokļūstot galapunktā, tu saprati, ka esi piemānīts un saņēmi Laimes vietā ciešanas. Nav teikts, ka skolotājs bija apzināti tevi maldinājis un apzināti norādījis tev nepareizu virzienu. Skolotājs ir bijis pats maldināts. Bez šaubām, ir arī tādi, kas ļaunprātīgi izmanto tavu nezināšanu un maldina tevi apzināti.

Dvēseles, jeb dzīvās būtnes atrašanās materiālajā pasaulē ir griešanās ritenī, no kura kaut kad vajadzēs tik laukā. Kaut kad – nozīmē tad, kad tev nelabi paliks no šīs griešanās. Tad tu meklēsi iespēju apstāties un izkāpt, bet jo lielākus apgriezienus šis ritenis uzņem, jo grūtāk būs to apturēt. Kaut kad no ceļojuma tu vienmēr atgriezies mājās un vienmēr, lai kur tu būtu, tu vienmēr esi ceļā atpakaļ uz mājām – šinī gadījumā atpakaļ uz savu dabīgo vidi – garīgo pasauli, jo Dvēsele ir garīga būtne.

P.S.

Kas ir garīga būtne? Smalkais ķermenis un tā uzbūve. – tas viss nākamajos rakstos.

Ar ko es sākos?

Sevis meklējumiem vajadzētu sākties ar jautājumiem: „Kas es esmu?” „Kāpēc es esmu?” „Kur es esmu?”

„Kas es esmu?” – Jolanta.

„Kāpēc es esmu?” – Tāpēc, ka vecāki mani laiduši pasaulē.

„Kur es esmu?” – Esmu uz planētas Zeme, savās mājās.

Vai viss ir tik vienkārši, un vai šīs atbildes, ko lieto vairums planētas iedzīvotāju atbilst patiesībai?

Šodien, kad pasaule ir iegrimusi urbanizācijas, tehnoloģiju, materiālisma laikmetā, cilvēks ir ierauts ilūzijā, kas kā dūņas apsedz viņa apziņu, kuļas pa dzīves kalniem un lejām, izbauda zebras strīpu efektu un piedzīvo gaišās un tumšās dzīves puses, nemaz nejautājot. Cilvēks ir sevi pazaudējis un apziņas līmenī neatšķiras no dzīvnieka. Tomēr ar prieku jāatzīst, ka ir cilvēki, kas saprot, ka atrodas apmānīto meļu pasaulē un vēlas no tās tikt laukā. Nomest visus akmeņus, ko gadiem un pat dzīvēm nēsā sev līdzi, izlīst no dūņām, kurās ir rušinājies, un ieraudzīt skaisto, gaišo, svaigo, Dieva radīto Pasauli. Prieks, ka atrodas ar vien vairāk cilvēku, kas sāk apzināties sevi kā kaut ko vairāk par ķermeni. Ar to tad arī sāksim.

Kas es esmu?

Man ir vārds, es esmu Jolanta. Jā, tas tiesa, bet vārds ir katrai dzīvai un pat nedzīvai radībai. Tātad, tas vēl nenozīmē, ka Jolanta nozīmē ES. Es esmu sieviete. Jā, un arī tas ir skaidrs, tas ir mans dzimums, bet kas esmu ES? Es esmu meita, māte, sieva... Jā, arī taisnība, bet tas apzīmē tikai manu ģimenes statusu. Es esmu filozofs, psihologs, skolotājs. Jā, tas tiesa, bet tas norāda uz manu nodarbošanos, izglītību, arodu. Bet tas neatbild uz jautājumu, kas es esmu. Jā, nu es esmu cilvēks! Urā, tas nu ir noskaidrots! Vai tiešām? Skaidrs, ka es esmu cilvēks, jo es nesmu kāda cita dzīva radība, piemēram, dzīvnieks vai augs. Tātad, tas apzīmē tikai manu dzīvības formu, vienu no 8 000 400 000 dzīvības formu. Hm, tad kas es esmu? Manis ir tik daudz. Skolā esmu skolēns vai skolotājs, autobusā esmu pasažieris vai vadītājs, mājās esmu sieva, māte vai pat pavārs. Uz ielas esmu viekārši gājējs. Jā, bet visiem šiem ES ir vārds viens – Jolanta, tātad es esmu viss? Tomēr, man pretī pa ielu nāk sieviete, kas ir meita, māte, sieva un zinu, ka arī filozofe, un arī viņu sauc – Jolanta. Hmm, tātad, mēs esam vienādas? Tātad mēs esam kaut kas viens? Nē, tā nevar būt, ka man savu ES jādala vēl ar kādu citu. Kas es esmu?

Nu protams, daudziem jau sen ir atbilde uz šiem jautājumiem un prātojumiem. Skaidrs, ka es esmu kas vairāk. Ir tādi, kas saka, es esmu personība, jā, nu tas jau ir daudz tuvāk. ES esmu Dvēsele!

Hmm, kas ir Dvēsele? Nu, labi, skaidrs, es esmu Dvēsele, bet man tas neko neizsaka, man labāk patīk sevi uztvert kā meitu, māti, gājēju vai pasažieri, jo tad es sevi apzinos kā personību, bet Dvēsele...? Kas tas ir?

Ja uz šo jautājumu jāatbild vienkāršoti, tad Dvēsele esi tu, kam pieder ķermenis, īslaicīgi, un izmantojot šo ķermeni tu īslaicīgi esi viss augstāk minētais. Tad, kad tu vairs nebūsi skolotājs, kad nebūsi māte, meita vai gājējs, vai tad TU vairs nebūsi TU? Vai tad, kad tev nebūs šī ķermeņa un tevi apkārtējie vairs nesauks par Jolantu, TU vairs nebūsi TU? Vai tu spēj sevi iedomāties kā ne sevi un ka tevis nav?

Mirsim? Nē, nemirsim! Mēs tikai savas vecās drēbes nomainīsim pret jaunām jeb savu veco, nolietoto, nesaudzēto un dažiem arī nekopto ķermeni nomainīsim pret jaunu, bet „ES” paliks tas pats ar to pašu apziņu.

P.S.

Kāpēc es esmu? Kur es esmu? Un svarīgākais, kāpēc man tas viss jāzina - tas nākamajos rakstos.

ES ESMU...

Apzināties, ka "es esmu", ir cilvēciskās būtnes galvenais uzdevums. Vai ir kāds, kas neapzinās? Tā vien šķiet, ka uz šo jautājumu atbilde ir viennozīmīga... Visi apzinās, ka un kas viņi ir. Bet, vai patiesi tas ir tā? Par to arī šis blogs un vēl par daudz ko citu, kas iespējams var kādam palīdzēt atrast sevi.