Dzīvā būtne un Matērija

Mūsu visumā eksistē trīs objekti: Dievs, Dzīvās būtnes un Matērija.

Matērija – tas ir pirmpamats, kas nav apveltīts ar dzīvo enerģiju: zeme, ūdens, uguns, gaiss, izplatījums jeb telpa. Mūsdienīga cilvēka uztverei šīs vielas ir nedzīvi priekšmeti, jo tām nepiemīt prāts un saprāts, savukārt tās ir apveltītas ar savu katrai vielai īpašu un tikai viņai raksturīgu enerģiju, tādēļ daudzos traktātos arī šīs vielas tiek uzskatītas par dzīvām. Matērija nav mūžīga, tai ir sākums un ir beigas.

Dzīvās būtnes ir apveltītas ar dzīvības enerģiju, tie ir cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, augi, tiek uzskatīti par dzīvām būtnēm, jo tām ir saprāts un brīva griba. No visām dzīvajām būtnēm uz Zemes, cilvēks ir vissaprātīgākais, tādēļ tiek uzskatīts par Zemes valdnieku. Dzīvā būtne ir mūžīga, nekad nav dzimusi un nekad nemirst. Tas, ko esam raduši uzskatīt par dzīvās būtnes nāvi ir tikai ilūzija, jo nāve pienāk matērijai, kas šinī gadījumā ir dzīvās būtnes ķermenis. Dzīvā būtne turpina eksistēt.

Dievs, jeb Radītājs ir visu dzīvo būtņu un matērijas pirmsākums. Pats Dievs nekad nav dzimis un nekad nemirst, tas ir mūžīgs, tam nav nedz sākuma, nedz beigu. Viņš ir enerģiju kopums, kur enerģiju skaits un veidi ir bezgalīgi. Dievs nav matērija, tādēļ arī cilvēkam, kas vēlas to izzināt nākas tik grūti izprast Dievu. Lai arī Dievs nav matērija, viņš spēj materializēt savas enerģijas. Tieši tādā veidā mēs redzam materiālo dabu un jūtam to ar saviem materiālajiem jūtu orgāniem. Materiālā daba ir Dieva enerģijas iemiesojums. Dievs ir tik liels, mūžīgs, pilnīgs un piepildīts ar tīrām un dievišķām zināšanām, ka mēs to nespējam ieraudzīt un uztvert kopumā un tādēļ, mums nav priekšstata par Dieva formu. Tēlains piemērs: substance, kurā dzīvo zivis ir ūdens, bet ja kādai zivij izdotos uzdot jautājumu par to, kas ir ūdens, viņa to nespētu izskaidrot, jo tādēļ, ka viņa ir tik ļoti saistīta ar ūdeni, ka izskaidrot, kas ir ūdens, nebūtu viņas spēkos. Vai arī aplūkojot milzīgu gleznu, nekad neviens nespēs to uztvert pilnībā, ja stāvēs pus metra attālumā no tās. Lai to uztvertu, nepieciešams atkāpties vairākus metrus no gleznas un vērot to pilnībā.

Dievs ir tas, kas mums dod brīvību, tādu, kādu esam velējušies. Viņš ir tas, kas mūs aplaimo, Viņš ir tas, kas mums liek saskarties ar grūtībām, bet Viņš nav laimes vai grūtību autors – autori esam mēs paši, Viņš tikai izpilda mūsu vēlmes un rada iespējas tās realizēt materiālajā dzīvē tādas, kādas esam tās „pasūtījuši”. Par vēlmēm un to pasūtīšanu, piepildīšanos un nepiepildīšanos, nedaudz vēlāk, citos rakstos, jo tas ir atsevišķs un liels temats.

Par cik, Dievam nav rupja fiziska ķermeņa, Viņu uzskata par bezformīgu enerģiju. Tomēr, par cik visiem objektiem ir sava forma, tā ir arī Augstākajam Saprātam, jeb Dievam. Ja Viņam tādas nebūtu, tad viņu nevarētu uzskatīt par Pilnīgu un viņš būtu sev liedzis raksturojumu tādu kāds ir viņa attālajiem veidojumiem Visumā. Viņa tēls viscaur ir garīgs, tādēļ arī materiālajām jūtām un jūtu orgāniem ir netverams. Uztvert Dievu ir iespējams tikai ar smalko ķermeni līdz kam var nonākt ar Absolūto Zināšanu palīdzību.

Tikai materiālās dabas objekti veido jūtām uztveramu formu, savukārt dzīvajam būtnēm materiālās formas nav. Tomēr tās nav bezformīgas, tām ir garīga forma. Augstākais Saprāts jeb Dievs „kvalitātes” ziņā neatšķiras no dzīvajām būtnēm, lielā atšķirība starp Dievu un dzīvajām būtnēm ir kvantitatīvajā attiecībā, tieši tāpat kā Saule un tās daļiņas, kas silda Zemi. Saule ir dzīvā būtne ar savu formu un īpašībām, bet tās siltums un gaisma ko jūtam, ir Viņas enerģijas.

Cilvēks, lai arī ir garīga būtne, viņam ir materiālais ķermenis, kas ir sekas tam, ka atsevišķajai dzīvajai būtnei ir bijusi vēlme valdīt pār materiālo dabu. Šī vēlme ir piepildīta, tomēr par tās kvalitāti un kvantitāti nav atbildīgs Dievs. Tādā veidā mūsu garīga daba ir apslēpta, jeb pārklāta ar materiālo, rupjo formu.

Pēc savas dabas dzīvā būtne un tās materiālā forma ir pilnīgi atšķirīga pašos pamatos. Ķermeņi dzimst, aug un noveco. Veca cilvēka ķermenis krasi atšķiras no jaundzimušā ķermeņa, tomēr visas dzīves laikā, mēs jūtam kaut ko nemainīgu – sevis apziņa ir un paliek nemainīga. Tieši šī apziņa arī ir „ES”. „MĒS” esam apziņa, kas caurauž visu materiālo ķermeni. „MĒS” esam šī spēja just, vēlēties, domāt, darboties, mīlēt un ciest. Tad kad pametīsim materiālo ķermeni, šādu darbību un sajūtu ķermenim nebūs, matērija iznīks. Tā arī ir dzīves sajūtas būtības un šī sajūta ir mūžīga. Viņa nepārtraucas ne uz mirkli, pat nāves brīdī MĒS turpinām dzīvot.

Mēs sevi izpaužam caur šo materiālo ķermeni, komunicējam ar apkārtējo vidi, to uztveram un tai raidām signālus, tomēr mēs esam no tās atšķirīgi, tieši tāpat ka cilvēks ir atšķirīgs no savas mājas, kurā viņš dzīvo visu mūžu.

Dažādās dzīvības formas ir līdzīgas automašīnām, kas atšķiras pēc formas, krāsas, aprīkojuma, spējām, kvalitātes, izmēriem un funkcijām. Arī automašīnu ir radījis cilvēks liekot lietā savas vēlmes. Tieši tāpat ir ar dzīvās būtnes ķermeni. Dzīvā būtne pati sev pasūta ķermeni balstoties uz savām vēlmēm, kādu „mašīnu” sev uzražoja, ar tādu tagad jābrauc, līdz radīsies iespēja to nomainīt. Labo un ļauno „darbu” uzkrājums ir pielīdzināms bankas kontam, no kura var paņemt naudu automašīnas (ķermeņa) iegādei vai pat jauna auto pasūtīšanai ar sev vēlamām ekstrām. Tas ir atkarīgs no tā, cik uz konta ir naudas un iespēju. Dzīvā būtne saņem savu pasūtījumu, kur var vai nu pavadīt laimīgi un to baudīt izmantojot visas ērtības, vai arī var ciest un būt ar kaut ko apdalīts, piemēram ar glītu ķermeni, veselību, prātu vai pat saprātu.

Katru sekundi mūsu ķermenis mainās, jo nav nekā patstāvīga šinī mainīgajā materiālajā pasaulē. Un tad, kad ķermenis kļūst izmantošanai nederīgs, iestājas tā saucamā nāve un tad materiālā daba mums piedāvā jaunu ķermeni atkarībā no tā kādas ir mūsu vēlmes un „maksātspēja”. Tā nu mēs atkal turpinām noķert „laimes putnu” šinī ciešanām pārpildītajā, materiālajā pasaulē. Izrauties no šī dzimšanas un nāves riteņa var tikai ar savu vēlmju palīdzību, organizējot tās tā, lai rodas nepārvarāma vēlme izaugt garīgi un atgriezties Mājās pie Dieva.

Visas dzīves laikā mēs esam mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli un mūsu apziņā uzkrājas milzum daudz redzes, dzirdes un pieskārienu veidē uztvertu objektu un tēlu. Daži no tiem tiek apzināti nekavējoties, bet liela daļa nogulsnējas dziļi zemapziņā un „uzpeld” tad, kad atrodas kāds katalizators, kas stimulē objekta parādīšanos apziņā. Tās var būt pieķeršanās, uzmācīgas domas, vēlmes vai tie var būt ieradumi. Savukārt tie, kas nogulsnējušies visai dziļi un ir kārtīgi nostiprinājušies, var pavadīt dzīvo būtni pat vairākas dzīves un mūsdienu psihologi un psihoterapeiti tos izmanto, lai atrisinātu savu klientu garīga rakstura problēmas.

Kā iepriekš minēju, mūsu šī brīža ķermenis veidojas no iepriekšējo vēlmju un darbību kopuma. Tomēr tas nav galīgais slēdziens tam, kādu ķermeni mēs iegūstam un ar kādu būsim spiesti dzīvot visu iemiesojuma laiku. Visas dzīves laikā, mūsu garīgais, iekšējais stāvoklis atspoguļojas fiziskajā ķermenī. Varētu pat teikt, ka fiziskais ķermenis ir garīgā jeb smalkā ķermeņa spogulis. Visvienkāršākais piemērs ir tas, ko savā dzīvē ir apguvis gandrīz ikviens. Piemēram, pēc sejas vaibstiem, jeb grimasēm var skaidri noteikt kā cilvēks jūtas, ja viņš ir priecīgs, viņš smejas, bet ja viņam kas sāp tad viņš raud. Cits piemērs uzskatāmi parāda cilvēka garīgo atpalicību vai psihosomatisku slimību, kas neapšaubāmi izpaužas fiziskā ķermeņa kustībās, manierēs, mīmika, acu skatienā vai balsī.

Bieži ir dzirdēts teiciens, „acis ir dvēseles spogulis”, tā gluži nebūs jo acis ir cilvēka prāta spogulis, jo ir vistiešākajā veidā saistītas ar cilvēka sesto jūtu orgānu – prātu. Tādēļ arī acu skatiens var būt kā diagnostikas ierocis cilvēka domu „lasīšanai”, protams ir jāvelta liels laiks, lai šo lasīšanas prasmi apgūtu. Tad, kad tas ir izdarīts, tad nav grūti diagnosticēt ne tikai cilvēka slimības, bet arī ātri izveidot cilvēka slēptāko īpašību sarakstu, kas savukārt dod iespēju prognozēt, kā veidojas šī konkrētā cilvēka dzīve kopumā. Jo tas, kādi notikumi ir cilvēka dzīvē ir vistiešāk saistīti ar cilvēka raksturu un uzvedību.

Tādā veidā mēs paši nesam pilnīgu atbildību par savu dzīvi un notikumiem, un nelāgais ieradums visās nelaimēs vainot Dievu vai ļauno likteni, neiztur kritiku. Vai nešķiet savādi, ka cilvēka nelaimju gadījumā kāds noteikti ir vainīgs, tikai ne viņš pats, savukārt, kad cilvēks gūst panākumus vai viņam šķietami laimējas, viņš visu „slavu” velta sev? Tomēr arī teiciens „pats savas laimes kalējs”, apgāž iepriekšējo dīvaino paradumu. Šīs dzīves laikā mēs baudām augļus no tā sējumu lauka, ko sējām pagājušajā dzīvē, tās vēlmes un rīcība, kas iepriekšējā dzīvē ir bijušas dominējošās, arī veido dzīvās būtnes likteņa skeletu. Tomēr skelets ir apvilkts ar ādu un šis „maiss” piepildīts ar citām vērtīgām lietiņām. Šo lietu kvalitāte ir atkarīga ne tikai no iepriekšējās dzīves, bet arī no esošās dzīves. Liela daļa rakstura iezīmju pāriet no vienas dzīves uz citu, tādēļ arī bērni nedzimst visi vienādi ka baltas papīra lapas uz kuram viņu vecāki sastāda sarakstu ar rakstura īpašībām un rakstura īpatnību niansēm.

Ja cilvēka domas un vēlmes atrodas dzīvnieka līmenī, viņš var saņemt dzīvnieka ķermeni un pilnībā izbaudīt tās vēlmes, kuras ir auklējis un lolojis iepriekšējā dzīvē. Tomēr, atzīmēšu, ka, lai saņemtu šādu ekskluzīvu atpakaļ kritienu, ir kārtīgi jāpapūlas un cilvēka vēlmēm un domām, kā arī darbībām ir jābūt dominējošām visas dzīves garumā. Ja jūs mīlat nekvalitatīvu pārtiku visas dzīves garumā to baudāt un atzīstat par labu esam, tad iespējams nākamā iemiesojuma ķermenis jums var būt sivēna forma, kur šim ieradumam jūs varēsiet nodoties uz visiem simts procentiem. Pārtikas atlieku, dubļu un izkārnījumu maltīte sivēnam šķiet norma un daba to ir paredzējusi par pārtiku tieši sivēnam, nevis cilvēkam. Dievs piepilda visas vēlmes, arī šo. Tas, ka jums uznāks uzmācīga doma ēst, gulēt un kopoties, atmetot visas morāles un ētikas normas, vel nenozīmē, ka pakāpeniski kļūstat par dzīvnieku jau šinī dzīvē. Savukārt, ja šīs ir jūsu dzīves prioritātes un nekas cits jums nav svarīgs, tad nu jārēķinās ar draudošajām sekām. Tomēr nevēlos jūs biedēt un atvainojos par tik krasu piemēru, bet to nepieminot es jūs būšu apšmaukusi. Iespējams, ka lielāka skaidrība radīsies tad, kad lasīsiet šī bloga pēdējos rakstus un būsiet apkopojuši secinājumus par lasīto. Protams, patiesībā viss nav tik primitīvi ka augstākminētajos piemēros, smalkie cēloņu un seku likumi rodas daudz sarežģītāk un lai tos pilnība izprastu nepietiks tikai ar šo rakstu izlasīšanu. Būs jāstrādā!