Brīvā izvēle. Prāts. Saprāts.

Zināšanas, kādēļ tās vajadzīgas? Ir taču labi dzīvot tāpat, neko nemainot, neko nemeklējot. Tomēr šī pozīcija liek aizdomāties par ceļu satiksmes negadījumā notriektu cilvēku, kas guļ zemē ar lauztiem kauliem un asiņo. Ārsts vēlas viņam palīdzēt, bet lai to izdarītu, cietušais ir jānogādā slimnīcā. Kā jūs jūtaties? Es jums tagad uzlikšu apsējus. O, nē, man viss kārtībā, tikai neaiztieciet mani. Cilvēks guļ uz ielas, asiņo un apgalvo, ka viņam viss kārtībā un nevajag viņu aiztikt. Skaidrs ir viens, ka kustinot cietušo, ārsts viņam sagādās vēl lielākas ciešanas un sāpes, iespējams būs nepanesamas. Kā tad būitu pareizāk? Atstāt cilvēku viņa ilūzijā, vai tomēr neraugoties uz viņa sāpēm, nogādāt viņu stacionārā un salikt kopā salauztos kaulus?

Saprātīgs cilvēks zinās pareizo atbildi, tādēļ arī raksts būs tieši šiem, kas izprot, ka ir Zināšanas, kas var palīdzēt.

Tātad, Zināšanas ir nepieciešamas, lai mēs apjaustu, ka ir problēmas un atrastu to iemeslus, ciešanas, kas ir cilvēka iekšienē, personības iekšienē. Esam paraduši meklēt problēmu iemeslus sabiedrībā. Bet te runa nebūs par naudu, ekonomiku vai politiku. Problēmu iemesls nebūt nav šajos ārējos faktoros. Problēmu cēloņi ir jāmeklē iekš savas personības. Ne velti iepriekš minēju, ka dzīvojam apmānīto meļu pasaulē. Mūs ir vienkārši apmānīt! Ja jūs neprotat skaitīt, tad jebkurš tirgotājs jūs apmānīs visai vienkārši. Tieši tāpat ir ar visām citām mūsu dzīves jomām.

Reizēm cilvēki saka – lūk, ir trešā pasaules vara, tie tad arī pie visa vainīgi, viņi mūs māna un rada mums ciešanas. Tāpat arī priekšnieki mūs māna, vīrs māna, sieva krāpj, kas arī ir apmāns, draugi pieviļ un vietējā vara melo, krāpj un pazemo mūs. Te rodas jautājums, kāpēc tā notiek, ka ikviens var mūs viegli apmānīt? Kāpēc mēs ļaujam vazāt sevi aiz deguniem? Kāpēc es esmu zaudējis šīs zināšanas, kas ļauj redzēt patiesību? Kāpēc es neatšķiru kas ir labs un kas slikts?

Ja cilvēkam ir zināšanas, viņu taču nav iespējams apmānīt. Runa būs tieši par to, par personību un iemesliem kādēļ nokļūstam vienā vai citā ciešanu situācijā un par to, kā šīs situācijas atpazīt un kā tikt brīvībā.

To, ko es aprakstīšu šinī emuārā, šinī, iepriekšējos un nākamajos rakstos, nevar izdomāt, viss ko rakstu, es smeļos senajos Vēdu rakstos, kas saglabājušies Indijas, Krievijas, Latvijas, Skandināvijas un citos reģionos. Raksti, kas daudziem šķiet nevajadzīgs sentiments, tomēr tie, kas tos kaut nedaudz apguvuši, atpazīst dzīves Patiesības, ierauga Likumus, kas darbojas nevainojami miljoniem gadu virs Zemes. Vēdas ir Likumu Likums, kuru nezināšana neatbrīvo no atbildības jeb sekām. To, ka tas tā ir, nebūs grūti pierādīt, kaut arī tas nav mans mērķis. Mans mērķis ir nevis pierādīt, bet parādīt virzienu un zināšanu avotus, kas pavērs skatu uz dzīvi pavisam no cita redzes leņķa.

Kādreiz Vēdiskās zināšanas bija pieejamas ikvienai dzīvai būtnei mūsu Visumā. Nomainoties laikmetiem, mainās arī enerģiju ietekmes, kas savukārt ietekmē vērtību zudumu un tumsības pārsvaru. Mums ir gadījies iekļūt šī laikmeta ritenī, bet tas nenozīmē, ka mums ir pienākums tam pakļauties un nepretoties tumsības varai. Vēdas ir zināšanu kultūra. Vēdas ir zināšanas. Visas zināšanas visumā ir Vēdas. Latviešiem šis vārds ir saglabājies kā „vieds”. Latvieši zinošu cilvēku sauc par Viedu un tā nav nejaušība. Dabaz izzināšana, cilvēka izzināšana, kosmosa un smalko pasauļu izzināšana, jeb izzināšanas un pašapziņas process, tas viss ir Vēdas. Tāpat Vēdās ir visa veida zinātnes, medicīna, astroloģija, politika, karamāksla, kustību māksla, savstarpējo attiecību māksla un pat arhitektūra un zinātne par kodolenerģiju. Šīs visas zināšanas ir vajadzīgas, bez tām laikmetīgā pasaule nevar eksistēt. Tie ir likumi, kurus ievērojot sabiedrība var dzīvot laimīgi. Tomēr mūsu laikmets ir visai nežēlīgs un trīs spēku ietekme dara savu, tādēļ likumi tiek ignorēti, bet tanī pat laikā sabiedrība alkst Laimes un nesaprot kādēļ ir tik daudz ciešanu.

Senās zinātnes ir palikušas nepārspētas un izgājušas caur laiku laikiem, saglabājot likumu stingrību līdz pat mūsdienām. Dzīvo pēc likuma un tava dzīve kļūs labāka, to iesaka Vēdas. Laime bez zināšanām nav sasniedzam, tā apgalvo Vēdas.

Atcerieties Vasņecova gleznu "Витязь на распутье" ? Uz akmens bija uzraksts kas vēstīja par to, kas sagaida izvēloties kādu no trim ceļiem. Trīs ceļi, tumsība, kaislība un skaidrība. Izvēlēsies pirmo ceļu, beigts būsi, izvēlēsies otro, sievu dabūsi, bet ja izvēlēsies trešo, bagāts būsi.  Tieši tas pats princips ir Vēdām, kas parāda ceļus un paskaidro kas sagaida nonākot galapunktā. Mēs savā izvēlē esam brīvi, kādu ceļu izvēlamies, tādu arī ejam ar visām no tā izrietošajām sekām.

Cilvēks, tas ir mazs Visums un dzīvo viņš lielajā Visumā. Cilvēks ir uzbūvēts, ja tā drīkst teikt, pēc tā paša plāna un līdzības. Tieši tas arī Bībelē minēts, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Daudzas reliģiskās tradīcijas Dievu raksturo dažādi un mūsu sabiedrībai ir radies visai miglains un jāsaka, arī visai dīvains un neizprotams priekštats par to, kas tad īsti ir Dievs. Tieši šī iemesla dēļ cilvēkam arī nav skaidrs, kāds tad īsti ir tā ģīmis un kas ir tā līdzība. Vēdas to skaidro saprotamā veidā un izprotot šo raksturojumu, kļūst skaidrs par to, kādi tad esam mēs paši.

Cilvēks – miniatūra Dieva kopija un jau sākot ar to, ka viņš vēlas un rada. Cilvēks raksturojuma un īpašību ziņā neatšķiras no Dieva, viņš atšķiras tikai kvantitātē. Kā arī cilvēku ierobežo viņa fiziskais ķermenis. Garīgajā pasaulē dvēselei ir pavisam citas iespējas, bet par cik esam izteikuši vēlmi izbaudīt materiālo pasauli, jārēķinās ar tās likumiem un ierobežojumiem. Bieži vien cilvēks sliecas pārprast aprakstīto līdzību ar Dievu un vēlas sevi uzskatīt nevis par Dieva daļiņu, bet gan par pašu Dievu. Te es minēšu piemēru, kas iespējams radīs priekšstatu par Dieva un cilvēka līdzību. Mēs visi zinām kas ir Saule un visi to esam redzējuši. Tāpat mēs visi esam redzējuši kā saules stari iespīd mūsu logos un dod siltumu. Saules stari ir daļiņas no Saules, bet pati Sauli ir miljoniem kilometru attālumā no mums. Ja mūsu logā iespīdēs pati Saule, ne tikai no mūsu mājas nekas pāri nepaliks, bet ar;i no planētas Zeme, nekas pāri nepaliks. Tādēļ nevar teikt, ka logā iespīdēja saule, precīzāk būtu teikt, ka logā spīd Saules daļiņas. Tāpat arī cilvēks ir tikai niecīga daļiņa no Dieva un daudzās tradīcijās to tā arī sauc, par dievišķu būtni.

Dievišķa būtne, tas ir skaisti, bet līdz tam vēl ir jātiek. Domāju, ka pirmais ar ko būtu jāsāk sevi iepazīt, ir tas, kās es esmu un kādā ķermenī atrodos.

Kāda ir cilvēciskās būtnes struktūra? Pie malas liksim anatomiju, to mums māca skolā. Zinām no kā sastāv materiālais ķermenis, nu vismaz lielākā daļa to ir izzinājuši, bet kas tad cilvēkam vēl ir bez materiālā ķermeņa un pats galvenais kā tas viss darbojas?

Visas cilvēciskās būtnes savā pamatuzbūvē ir vienādas, neatkarīgi no nacionalitātes, reliģiskās piederības, ādas krāsas, kultūras vai uzskatiem. Apskatīsim cilvēka funkcijas. Lai arī sākotnēji tas var šķist nelietderīga nodarbe, jo katrs vismaz nedaudz nojauš savas funkcijas. Bet, nu es atļaušos tajā iedziļināties un izstāstīt Vēdisko skatījumu uz cilvēka struktūru un funkcijām.

Tātad, funkcionāli cilvēkam ir jūtu orgāni. Ir divi jūtu orgānu „komplekti” – divi pa pieci. Pieci jūtu orgāni izziņai, jeb pasaules uztveršanai, jeb vēl citiem vārdiem sakot, pieci instrumenti ar ko mēs mācāmies pasauli. Un pieci darbības orgāni. Tas arī ir cilvēka ķermenis, tā ļoti vienkāršoti to uztverot.

Zināšanu apgūšanas instrumenti ir tie ar ko es skatos, dzirdu, taustu, ostu un garšoju.

Un pieci darbības instrumenti ir runas orgāni, rokas, kājas, ānuss un ģenitālijas. Šeit viss varētu būt skaidrs ikvienam, jo katrs zina šo darbības orgānu funkcijas. Šie arī ir jūtu orgāni, tikai tiem ir aktīvas darbības funkcijas. Abi orgānu komplekti ir viens ar otru cieši saistīti. Piemēram, bērns skatās (redzes instruments) uz viņam iepatikušos mantiņu, kas atrodas cita bērna rokās. Gribu! Acis redz, kājas iet klāt, rokas ņem, bet tur pretestība, jo otrs bērns nedod, tad tiek lietā likts nākamais instruments – balss. Tādā veidā bērns vēlas panākt savu. Viss ir skaidrs, bet ir nianse. Kas ir tas, kas vēlas? Tās nav nedz acis, jo viņu vienīgā funkcija ir redzēt, tās nav kājas, tās nav rokas un arī tā nav balss, šiem orgāniem ir tikai savs konkrēts uzdevums, bet nav vēlmju. Kam tad pieder vēlmes?

Jūtas ar jūtu orgānu palīdzību klejo jūtu objektos un kaut ko izvēlas un katram no mums ir labi zināms tas, ck spēcīgas var būt jūtas un cik ļoti liels spēks ir nepieciešams, lai tās apturētu. Vēdās jūtas tiek salīdzinātas ar nevaldāmiem zirgiem. Redzes jūtas klejo formās, skaņas jūtas klejo skaņās, ožai vienmēr gribās sajust kādu smalku, patīkamu aromātu, garša – kas tad to nezina, kur klejo garša. Visi jūtu darbības orgāni reaģē uz vēlmēm un visi kā viens atrodas ķermeņa ārpusē, lai būtu ērtāk uztvert pasauli.  Kas ir tas, kas atrodas virs jūtām? Kas ir tas, kas to visu novērtē? Nē, tās nav smadzenes. Smadzenes ir anatomija un šodien anatomija lai pastāv pie ratiem. Smadzenes ir mūsu bioloģiskais dators un ir kāds, kas šo datoru pārvalda un ar to strādā. Te runa ir par prātu un saprātu. Tātad smadzenēs ir prāts, nu reizēm gadās, ka tā prāta arī nav. Ar to taču katrs būs dzīvē saskāries, bet tas jau cits stāsts. Tātad, palikšu pie tā, ka prāts tomēr ir un viņš aktīvi darbojas.

Tātad prāts. Kas tas ir un kādas ir tās funkcijas? Te lielākai daļai gribēsies pārtraukt lasīt, jo šķiet, ka turpinājums būs sarežģīts un neizprotams. Jo, kas gan spēj saprast prātu, kas gan tur viss nenotiek. Kombinē un veido, uzkrāj kaudzēm informācijas, apstrādā un miksē, vēlas un prāto, un kas tik tur vēl cits nenotiek... Tomēr viss nav tik sarežģīti. Prātam ir tikai divas funkcijas un tās ir visai vienkāršas: viņš no jūtā pieņem to, kas ir patīkams un atstumj to, kas ir nepatīkams. Tās ir vienīgās prāta funkcijas. Iepriekš uzskaitītais ir tikai palīglīdzekļi, lai varētu izpildīt šīs divas svarīgās funkcijas. Prāts ir vienkāršs, patīk – gribu, nepatīk – negribu!

Tad nu raugoties tālā prāta darbībā secinām to, ka prāts nav īpaši gudrs, ja tā drīkst teikt. Ja lieta ir patīkama, bet ir kaitīga, prāts vienalga to vēlas, jo viņam nav funkcijas izvērtēt kas ir labs un kas ir slikts. Piemēram, jauns cilvēks pirmo reizi izdzer pudeli alkohola. Jūtas ir sajūsmā, prāts novērtē un saka, jā, tas ir patīkami, tagad katru dienu pa pudelei alkohola – labas sajūtas. Tomēr ir kaut kas tāds, kas ir augstāks par prātu. Ja šāda augstāk stāvoša instance nepastāvētu, tad visi pasaules ļaudis būti alkoholiķi, narkomāni un citādi jūtu un prāta vergi. Tomēr, cik redzam visapkārt, ir arī tādi, kas šīm „vājībām” nav nodevušies.

Tātad ir nākamais, augstāk stāvošais „sargs” – saprāts. Arī saprāta galvenās funkcijas nav visai sarežģītas. Saprātam ir spēja atšķirt labo no sliktā.

Piemēram, mazam bērnam ir liels klepus, jādod zāles, kas ir rūgtas un negaršīgas. Bērns pretojas, jo viņa prāts ir tas kas nepieņem šīs zāles, bet saprāts bērnam nav attīstīts, jeb precīzāk teikt, bērna saprāts nav aktīvs. To aktivizē vecāki. Pieminēšu tādu faktu, ka bērnam apmēram līdz 12 gadu vecumam bērns dzīvo uz vecāku enerģijas un izmanto vecāku saprātu, ja tā drīkst teikt. Līdz 12 gadu vecumam, bērns nenes atbildību par savu rīcību, to nes vecāki. Minētā dzīvošana uz vecāku enerģijas, nozīmē, ka bērns izjūt visas savu vecāku kļūdas un emocijas uz savas „ādas”. Bet tas ir cits stāsts un par to vēlāk, citos rakstos. Līdz tam vēl jānonāk.

Tātad, jūtas, to orgāni, prāts un saprāts. Kā viņi visi sadzīvo? To nu mēs uz esam izjutuši pilnā apmērā. Reizēm viss notiek harmoniski, bet reizēm rodas īssavienojums. Prāts vienu, jūtas otru, bet saprāts trešo. Tas, kas ņem virsroku, tā arī rīkojamies. Piemēram, jauns vīrietis izgājis pavasarī uz ielas. Skaistas meitenes īsās kleitiņās... Acis meklē formas, dod signālu prātam – o, jā, patīk un dārgās smaržas, deguns dod signālu prātam, o, jā, arī tas patīk. Prāts saka: „ej klāt pie meitenes, iepazīsties, varbūt tur kas sanāk!” Bet tad iejaucas saprāts un saka: „nedari tā, tev blakus stāv sieva!” Rodas kairinājums un līdz ar to arī aizkaitinājums, jo nevar dabūt to, ko prāts ir atzinis par labu esam. Ja saprāts ir vājš, bet prāts pārņem vadību, tad „kašķis” ar sievu garantēts, bet, ja saprāts ir savos uzdevumu augstumos, tad viss nostabilizējas un nerada lieku satraukumu.

Nākamais jautājums, kas rodas: „kas ir tas, kas nosaka saprāta un prāta stiprumu?” jeb „kāpēc vienam saprāts ņem virsroku, bet citam dominē prāts?” Te var tēlaini atbildēt ar austrumu parunas palīdzību: „Mūsos katrā dzīvo divi vilki – viens balts, otrs melns. Abi savā starpā nemitīgi plēšas. Kurš uzvarēs? Uzvarēs tas, kuru labāk barosim!” Tas nozīmē, ar ko barojam prātu un ar ko barojam saprātu, ko skatāmies, ko klausāmies, ko ēdam, kādā vidē uzturamies. Un te sākas cits, daudz dziļāks un informācijas ziņā daudz nopietnāks stāsts. Tas nākamajos rakstos. Viss, ko lasījāt iepriekš, ir tikai neliels ievads. Vēlu veiksmi un izturību sevis izzināšanā. Tas ne vienmēr ir tik viegli kā sākumā šķiet.

P.S.

Turpinājumos apsolu J tik līdz sievietes un vīrieša prāta un saprāta atšķirībām, kas ļaus saprast kādēļ mēs viens otru krāpjam, sāpinām, iepriecinām un cienām. Nedaudz pacietības un viss taps skaidrs J