Ar ko es sākos?

Sevis meklējumiem vajadzētu sākties ar jautājumiem: „Kas es esmu?” „Kāpēc es esmu?” „Kur es esmu?”

„Kas es esmu?” – Jolanta.

„Kāpēc es esmu?” – Tāpēc, ka vecāki mani laiduši pasaulē.

„Kur es esmu?” – Esmu uz planētas Zeme, savās mājās.

Vai viss ir tik vienkārši, un vai šīs atbildes, ko lieto vairums planētas iedzīvotāju atbilst patiesībai?

Šodien, kad pasaule ir iegrimusi urbanizācijas, tehnoloģiju, materiālisma laikmetā, cilvēks ir ierauts ilūzijā, kas kā dūņas apsedz viņa apziņu, kuļas pa dzīves kalniem un lejām, izbauda zebras strīpu efektu un piedzīvo gaišās un tumšās dzīves puses, nemaz nejautājot. Cilvēks ir sevi pazaudējis un apziņas līmenī neatšķiras no dzīvnieka. Tomēr ar prieku jāatzīst, ka ir cilvēki, kas saprot, ka atrodas apmānīto meļu pasaulē un vēlas no tās tikt laukā. Nomest visus akmeņus, ko gadiem un pat dzīvēm nēsā sev līdzi, izlīst no dūņām, kurās ir rušinājies, un ieraudzīt skaisto, gaišo, svaigo, Dieva radīto Pasauli. Prieks, ka atrodas ar vien vairāk cilvēku, kas sāk apzināties sevi kā kaut ko vairāk par ķermeni. Ar to tad arī sāksim.

Kas es esmu?

Man ir vārds, es esmu Jolanta. Jā, tas tiesa, bet vārds ir katrai dzīvai un pat nedzīvai radībai. Tātad, tas vēl nenozīmē, ka Jolanta nozīmē ES. Es esmu sieviete. Jā, un arī tas ir skaidrs, tas ir mans dzimums, bet kas esmu ES? Es esmu meita, māte, sieva... Jā, arī taisnība, bet tas apzīmē tikai manu ģimenes statusu. Es esmu filozofs, psihologs, skolotājs. Jā, tas tiesa, bet tas norāda uz manu nodarbošanos, izglītību, arodu. Bet tas neatbild uz jautājumu, kas es esmu. Jā, nu es esmu cilvēks! Urā, tas nu ir noskaidrots! Vai tiešām? Skaidrs, ka es esmu cilvēks, jo es nesmu kāda cita dzīva radība, piemēram, dzīvnieks vai augs. Tātad, tas apzīmē tikai manu dzīvības formu, vienu no 8 000 400 000 dzīvības formu. Hm, tad kas es esmu? Manis ir tik daudz. Skolā esmu skolēns vai skolotājs, autobusā esmu pasažieris vai vadītājs, mājās esmu sieva, māte vai pat pavārs. Uz ielas esmu viekārši gājējs. Jā, bet visiem šiem ES ir vārds viens – Jolanta, tātad es esmu viss? Tomēr, man pretī pa ielu nāk sieviete, kas ir meita, māte, sieva un zinu, ka arī filozofe, un arī viņu sauc – Jolanta. Hmm, tātad, mēs esam vienādas? Tātad mēs esam kaut kas viens? Nē, tā nevar būt, ka man savu ES jādala vēl ar kādu citu. Kas es esmu?

Nu protams, daudziem jau sen ir atbilde uz šiem jautājumiem un prātojumiem. Skaidrs, ka es esmu kas vairāk. Ir tādi, kas saka, es esmu personība, jā, nu tas jau ir daudz tuvāk. ES esmu Dvēsele!

Hmm, kas ir Dvēsele? Nu, labi, skaidrs, es esmu Dvēsele, bet man tas neko neizsaka, man labāk patīk sevi uztvert kā meitu, māti, gājēju vai pasažieri, jo tad es sevi apzinos kā personību, bet Dvēsele...? Kas tas ir?

Ja uz šo jautājumu jāatbild vienkāršoti, tad Dvēsele esi tu, kam pieder ķermenis, īslaicīgi, un izmantojot šo ķermeni tu īslaicīgi esi viss augstāk minētais. Tad, kad tu vairs nebūsi skolotājs, kad nebūsi māte, meita vai gājējs, vai tad TU vairs nebūsi TU? Vai tad, kad tev nebūs šī ķermeņa un tevi apkārtējie vairs nesauks par Jolantu, TU vairs nebūsi TU? Vai tu spēj sevi iedomāties kā ne sevi un ka tevis nav?

Mirsim? Nē, nemirsim! Mēs tikai savas vecās drēbes nomainīsim pret jaunām jeb savu veco, nolietoto, nesaudzēto un dažiem arī nekopto ķermeni nomainīsim pret jaunu, bet „ES” paliks tas pats ar to pašu apziņu.

P.S.

Kāpēc es esmu? Kur es esmu? Un svarīgākais, kāpēc man tas viss jāzina - tas nākamajos rakstos.